Pilnmēness klusi raudzījās atvērtajā logā. Vējš dzenāja aizskaros noslēpušos velnēnus. Istaba bija tumša, tikai mēness ļāva saredzēt kailās būtnes aprises uz grīdas. Velnēni ķiķinot kaitināja vēju… Bet viņas asaras bija tas, kas traucēja klusumu…

Asaras lēni slīdēja pa viņas vaigu, maigi glauzdamās, it kā mierinot… Bet tas nelīdzēja. Viņas kailo, sievišķīgo augumu kratīja drebuļi. Dusmas par redzēto netaisnību neļāva viņai aizmigt, sirds sitās tik nemierīgi, ka šķita, tā vēlas izlauzties ārā…

» Lasīt vairāk…

Pirmais stāsts ir no vīrieša pozīcijas, ko sarakstījis kolēģis Pēteris Raksts, lai ieliktu savu daļu (no sievietes puses) nevaru neielikt šī cilvēka rakstu. Tātad :

Kārdinājums

Es ienāku tavā istabā, gaisma ir izslēgta, bet aiz loga esošā pilsēta dod iespēju tevi redzēt. Apjaust, kur tu esi, kur ir tava gulta. Es pienāku tuvāk, acis aprod ar tumsu, redzu ka tu guli uz vēdera pa pusei ietinusies plānajā vasaras segā. Kājas spīd gaišas un baltas uz palaga fona. Tavs glītais sarkanais palags tik tumšs un naksnīgs. Izceļ tavus izliekumus. Var mazliet redzēt no muguras, vēl mazāk no dibena un daudz daudz kāju. Skaisto kāju. Es pārbraucu tām ar pirkstiem…
» Lasīt vairāk…

Sākšu ar to, ka mana sieva ir ļoti skaista un vēl diktāk mīļa. Forša un pievilcīga un visādi citādi mana otrā pusīte un abpusēji pilnveidojoša seksuāli eleganta personība. Un viņai ir jaunākā māsa. Skaista, glītām actiņām, visnotaļ pamanāmām krūtīm un ugunīgiem matiem. Vēl pat divdesmit gadu nav, nesen no laukiem. Teicamniece un mazs velnēns. Nesen kā ieradās pie mums pilsētā, iekarot un studēt. No sākuma it kā uz pāris dienām pie mums, līdz iekārtosies pati, nu dzīvo jau pāris mēnešu. Tiešām skaista. Ir kur acis piesiet. Abas ar māsu blakus vispār apburošs skats.

» Lasīt vairāk…