Šodien gribas parunāt par mūžseno tēmu, kura ir apspriesta no A līdz Z un kļuvusi visai apnicīga, tomēr pietiekami laba, lai par to atsāktu diskusijas. Kā jau raksta nosaukums vēsta, runa būs par otrajām pusītēm jeb burtiski par to, kāpēc mēs esam pusītes, nevis veseli cilvēki. Savā  laikā mana Bībele bija Rukšānes grāmatas par attiecībām, kuras ar baudu izlasīju. Vienā no stāstiem tika aizskarta arī šī tēma – kāpēc cilvēki tik ļoti  pūlas izšķīst attiecībās, pazaudējot to personības šarmu, kas viņiem bija pirms tam?

» Lasīt vairāk…

Šodien, sēžot autobusa pieturā, gaidot autobusu, barojot balodi ar maizi, man nāca apskaidrība… Nekas nenotiek tāpat vien. Es muļķīgi sēdēju, metu balodim maizes bumbiņas un domāju, domāju par savu dzīvi…

Pirms vairākiem gadiem, kad sajutos viena atradu iespēju aizbēgt no visa. Aizbēgt no vientulības. Bet laikam jāsāk ar to, kapēc es sajutos vientuļa. Man bija gadi deviņpadsmit, jaunības trakums, izklaides, draugi, pastaigas pa mīļajām vietām, grāmatas un jautra ikdiena. Tas bija tad, kad ģērbos labāk, kad auskarus liku ausīs katru dienu citus, kad ap kaklu ik dienu mainījās rotas, kad kedu vietā bija melnas kurpes un manu seju rotāja smaids. Tas bija tad, kad neviens vēl nezināja, kā es izskatos ar matiem saspraustiem astē, kad uz manas sejas nebija briļļu.

» Lasīt vairāk…

Vakardiena lika pārdomāt man diezgan  daudz lietu, ar kurām saskāros šajā nedēļas nogalē. Pirms kāda laiciņa domāju, ka salīdzināšana ar citiem mani neinteresē, jo esmu pietiekami gudra, lai pati tiktu galā ar savu dzīvi. Un tāda, kāda tā ir, man ļoti patīk, jo tā ir mana dzīve – izdzīvota pēc mana scenārija ar citu cilvēku līdzdalību. Tomēr tad, kad jūtos par sevi visvairāk pārliecināta, kāds augstāks spēks vienmēr pamanās iemest mani tādā dzīves epizodē, lai es sāktu šaubīties par savas pārliecības objektivitāti. Tā notiek ne pirmo reizi un arī visu dzīvi tā notiks – brīdī, kad esam iedomājušies sevi par situācijas noteicēju, dzīve izspēlēs savus gājienus un mums atliks vien  noskatīties.

» Lasīt vairāk…