Es šodien laikam personīgi uz ādas izjutu to, cik grūti patiesībā ir veidot attiecības, kas tikko ir uzņēmušas uzrāvienu, ja abiem diviem ir nepamatotas greizsirdības lēkmes. Es esmu emocionāla būtne, man patīk, ja emocijas manā dzīvē sakārtojas krāšņā buķetē, sākot ar nedaudz vienmuļiem pasteļtoņiem, beidzot ar kārtīgu, sulīgu toni.  Esmu apjautusi, ka tikai tādos gadījumos jūtos pa īstam dzīva.

Diemžēl šīs slāpes pēc emocijām un pompoziem izgājieniem ir likušas man dažkārt dusmās saķert galvu, jo ne tikai savu dzīvi un nervus bojāju, bet arī otram. Viena no manām spilgtākajām īpašībām ir greizsirdība, esmu viena no tām, kam viss iet dusmās pa gaisu, cik nav bijuši gadījumi, kad attopos ar rokā sažņaugtu telefonu, lai izšķaidītu to pret sienu. Balss – spalga, mati, rokas pa gaisu, kadrs no lieliskas spāņu filmas. Ak, nabaga es un mans temperaments!

Tiklīdz vīrietis ienāk manā dzīvē, es izjūtu vēlmi atņirgtiem zobiem sargāt savu teritoriju (kurā tagad ietilpst arī viņš). Jā, un šeit būs lieki komentāri par pašpārliecinātību – laikam  otru tik pašpietiekamu cilvēku, kāda esmu es, man grūti atrast. Un tomēr, es vienmēr esmu greizsirdīga.

Viss jau būtu normas robežās, ja vien vīrietis pretī nebūtu tāds pats! Visupirms viņš sacepas par kaut kādu stulbu komentāru no cita puiša un tagad, pēc aktīvas sarakstes (zvanīt negribēju, zināju, ka kļūšu par daudz emocionāla), es attopos pie klusējoša telefona. Ko viņš tagad dara, nav ne jausmas. Un tad es padomāju, cik īstenībā ir grūti cilvēkam ieskaidrot elementāras lietas, pēc visa, ko esmu teikusi, kā esam blenzuši stundām viens otram acīs, nesakot ne vārda, bučojušies līdz lūpas ir sausas, man vēl jāskaidro, ka tas nejaušais teikums no sveša puiša nav nekāds pamats aizdomām., jo man nevienu citu nevajag. Un tad pirmo reizi sāka nedaudz sirds sāpēt, nez par kādu vēl izvirtuli viņš mani pataisīs? Viss. Šodienai pietiks. Gribas palīst zem sedziņas un klusēt. Jā, gandrīz kā bērnudārzs, bet arī es tā esmu rīkojusies! No patīkama azartiņa tas nonāk līdz mokošām pārdomām. Un nav vairs vēlmes pēc spāņu filmas un matu plūkāšanas. Fakts ir viens –  TEV NETIC. Un, iespējams, līdz galam neticēs nekad…

Laikam jau nav vēl tā dzīves gudrība iekšā, kad vari Budas mierā skatīties uz notiekošo, nepārpūlējot savus nervus un laiku, skaidrojot, stāstot.. Varbūt pie vainas ir tas, ka vēl līdz galam viens otru nepazīstam, varbūt mīnuss ir pārāk līdzīgie raksturi.  Katrā ziņā, ja man būs vēlme nākamreiz būt greizsirdīgai, es labāk kodīšu sev pirkstos, bet neko neizrādīšu!