Šodien gribas parunāt par mūžseno tēmu, kura ir apspriesta no A līdz Z un kļuvusi visai apnicīga, tomēr pietiekami laba, lai par to atsāktu diskusijas. Kā jau raksta nosaukums vēsta, runa būs par otrajām pusītēm jeb burtiski par to, kāpēc mēs esam pusītes, nevis veseli cilvēki. Savā  laikā mana Bībele bija Rukšānes grāmatas par attiecībām, kuras ar baudu izlasīju. Vienā no stāstiem tika aizskarta arī šī tēma – kāpēc cilvēki tik ļoti  pūlas izšķīst attiecībās, pazaudējot to personības šarmu, kas viņiem bija pirms tam?

Es vienmēr par galveno stūrakmeni dzīvē esmu uzskatījusi sevi pašu – to, par kādu cilvēku es izveidošos laika gaitā un šķitīšu citiem cilvēkiem pietiekami interesanta, lai ar mani turpinātu kontaktēties, es veidoju savām rokām un savu galvu. Jā, man ir paveicies un ne tikai – es esmu rūpīgi gadiem ilgi slīpējusi savas zināšanas un savu raksturu, lai patiktu (pirmām kārtām) pati sev. Varētu pat teikt, ka sevi iemīlēju pavisam nesen, lai gan dažreiz joprojām man ir kauns par savu rīcību, tomēr lielos vilcienos jūtos labi.

Iedomājieties situāciju, ka te pēkšņi nez no kurienes iznirst mans Lieliskais vai Īstais un pēkšņi attopies esam attiecībās, kas liekas tik tālejošas un pilnīgas, tauriņi lido, uz acīm uzbāztas rozā Ray- Ban brilles un dzīve beidzot liekas kaut kā vērta – tu dzīvo viņam, viņš tev un abi kopā veidojat tādu vienu veselumu. Izrādās, ka iepriekš tu nekas bez viņa nebiji. Tu biji 0,5 “Absolut Vodka” alkohola stendā, bet lai dzīve šķistu pilnīga, vajag vismaz litru. Ja puslitrs nav litrs, tad tā nav arī pilnība. Jautājums – kāpēc cilvēki nekad nepasniedz sevi kā litru, vienu veselumu? “Es meklēju savu otro pusīti!” – tik bieži dzirdēts teksts, gadiem nodeldēts, bet neviens pat neiedziļinās faktā, ka acīmredzot cilvēks pats sev neliekas tik labs, lai būtu vesels. Viņam vajag pieķēdēties pie kāda, lai izjustu kaut kādu maldīgu pilnīgumu. Es esmu litrs vislabākās vodkas un es meklēšu otru litra pudeli – varbūt ar kādu piegaršiņu.. Varbūt tam pat nav jābūt Absolūtam.

Kas notiek ar pusīti, kas meklē pusīti? Tagad es mazliet konkretizēšu – nesen man bija divi acīmredzami gadījumi, kad nosecināju – sameklējot sev vīrieti, manas divas paziņas ir kļuvušas man GARLAICĪGAS. Es nesaku, ka tas ir tādēļ, ka viņas vairs nedirn uz mīksta dīvāniņa kopā ar mani vietējā klubā, es visu saprotu, bet nu šitā izdabāšana attiecībās.. Apžēliņ, es tādā situācijā būtu iekšēji mirusi laikam. Pazaudēt savu nostāju, viedokli, visu! Izdabāt vīrieša vēlmēm un pat ģērbties kā viņam labāk patīk, atvainojiet mani, bet tas ir tik briesmīgi, ka man visi mati uz ķermeņa saceļas stāvus. Parasti man pārmet, ka es esot skaudīga, jo viņām ir attiecības, bet, piedodiet, mīļās, es labāk esmu viena un smadzeņoju, nekā kopā ar kādu un palieku bez svarīgākas – domāšanas – funkcijas. Lūk, kur izpaužas pusīšu mīnusi. Es nesaku, ka tā ir visās attiecības, nebūt ne, bet šādi varianti ir pārāk bieži un man tas liekas skumji.

Es joprojām uzskatu, ka savas dzīves primārais stūrakmens esmu es. Tas, kā es pasniegšu sevi, veidos manu turpmāko dzīvi, tāpēc es turēšu pret sevi un citiem latiņu labi augstu. Jo mazāk.. Mazāk gribēt vienkārši nav vērts!