Vakardiena lika pārdomāt man diezgan  daudz lietu, ar kurām saskāros šajā nedēļas nogalē. Pirms kāda laiciņa domāju, ka salīdzināšana ar citiem mani neinteresē, jo esmu pietiekami gudra, lai pati tiktu galā ar savu dzīvi. Un tāda, kāda tā ir, man ļoti patīk, jo tā ir mana dzīve – izdzīvota pēc mana scenārija ar citu cilvēku līdzdalību. Tomēr tad, kad jūtos par sevi visvairāk pārliecināta, kāds augstāks spēks vienmēr pamanās iemest mani tādā dzīves epizodē, lai es sāktu šaubīties par savas pārliecības objektivitāti. Tā notiek ne pirmo reizi un arī visu dzīvi tā notiks – brīdī, kad esam iedomājušies sevi par situācijas noteicēju, dzīve izspēlēs savus gājienus un mums atliks vien  noskatīties.

Esmu satikusi daudz cilvēku, kas vienmēr pārliecinoši apgalvo, ka viņiem dzīvē nekā nav un tāpēc viņi  ir nedaudz apvainojušies.  Šāda pozīcija ir visai izdevīga, ja pats nevēlies neko darīt lietas labā, gaidīt cepešus uz paplātes ir vienkāršāk. Savukārt es no šiem cilvēkiem atšķiros ar vēlmi saskatīt plašus horizontus un, jā, esmu iemācījusies novērtēt savu dzīvi. Bet tad, kā briesmīgs bubulis no skapja, pienāk brīdis, kad smadzenēs notiek īssavienojums un parasti tas ir brīžos, kad kāda konkrēta joma (piemēram, privātā dzīve) ir kļuvusi par tavu vājo punktu, ar kuru var viegli manipulēt, padarot cilvēku ievainojamu. Piektdienas naktī pēc nelielas ballītes, es sāku darīt ko šausmīgu – es sāku salīdzināt draudzenes un savējo dzīvi. Un es varu no sirds apgalvot, ka briesmīgākas situācijas nav jo sevišķi, ja tev ir pārliecība, ka otrs dzīvo labāk. Šī salīdzināšana nes līdzi nepārliecinātību, kas kā tārps iegraužas līdz serdei un mēģina tur iekārtoties uz labu dzīvi.

Nav svarīgi, cik ilgi tev apkārt ir cilvēki, cik tuvi tev viņi ir, viena no lietām, no kurām izvairīties nav iespējams ir KONKURENCE un SALĪDZINĀŠANA. Katrs mēs dzīvojam dzīvi ar savu filozofiju, tāpēc nav divu tipiski vienādu nodzīvotu dzīvju, taču tas neattur mūs no absurdas salīdzināšanas: “Oho, kā viņa iedzīvojusies – remontēts dzīvoklis, mašīna..” un blabla, bet tad saproti, ka skaudība runā tavā galvā un turklāt – kamdēļ lai tuvam cilvēkam vēlētu sliktu dzīvi, vai ne? Es jau priecājos, bet cik man priecāties, ja salīdzinājumā ar dažu labu draugu izskatos pēc pirmkursnieces-iesācējas? Protams, es sagražojos un tad cenšos pēc iespējas vairāk darīt lietas, lai kaut kas kustētos uz priekšu. Pēc laiciņa es nonāku pie secinājuma – apžēliņ, bet man taču to visu nemaz nevajag, ko es pūlos, ko ņemos? Es gribu radošu darbu, nevis norakties papīru kalnos vai drukāt tabulās cipariņus, rakstīt atskaites.. Mašīnu man nevajag, man pat nav tiesību un nav jau arī tik ārkārtīgi svarīga tā lieta man šobrīd. Lielāka alga.. Nu un? Esmu iemācījusies iztikt ar to, kas ir un gan arī man radīsies iespēja izsisties.. Izremontēts dzīvoklis – grrr, nu kurš gan negribētu! Ģimenes veidošana..? Ziniet, es vēl esmu jauna! Man ne tuvu nav 30, viss notiks tieši tad, kad tam ir jānotiek. OK, šis gan ir mazliet utopisks mierinājums, jo naktī jutos vientuļa kā sala okeāna vidū. Bet nekas, arī tas pāriet. Agri vai vēlu viss nokārtojas, ja vien nepaspēj sačakarēt visu dzīvi.

Redziet, pašsuģestija  ir laba lieta. Tomēr nevar zināt, kad atkal manās smadzenēs centīsies iemesties tas pretīgais tārps. Un nevar zināt, vai nākamreiz viņš necentīsies ar dubultu spēku. Braucot mājās, man nācās kādu laiku stāvēt autobusā kājās un man pie rokas bija milzīga rokassoma + vēl taša ar drēbēm. Es jutos nožēlojami, bet tad es izcīnīju pirmo vietu, kura bija brīva. Es joprojām esmu liela egoiste – tas gan (sava dirsa man ir svarīgāka par citu). Un cīņas spars man ir iekšā, nesūdzos. Tagad tikai nešaubīties, ka eju pareizo ceļu. Un kā ir ar jums?

Jauku visiem pirmdienas dienu – pietiekami iedvesmojošu jauniem darbiem