Šodien, sēžot autobusa pieturā, gaidot autobusu, barojot balodi ar maizi, man nāca apskaidrība… Nekas nenotiek tāpat vien. Es muļķīgi sēdēju, metu balodim maizes bumbiņas un domāju, domāju par savu dzīvi…

Pirms vairākiem gadiem, kad sajutos viena atradu iespēju aizbēgt no visa. Aizbēgt no vientulības. Bet laikam jāsāk ar to, kapēc es sajutos vientuļa. Man bija gadi deviņpadsmit, jaunības trakums, izklaides, draugi, pastaigas pa mīļajām vietām, grāmatas un jautra ikdiena. Tas bija tad, kad ģērbos labāk, kad auskarus liku ausīs katru dienu citus, kad ap kaklu ik dienu mainījās rotas, kad kedu vietā bija melnas kurpes un manu seju rotāja smaids. Tas bija tad, kad neviens vēl nezināja, kā es izskatos ar matiem saspraustiem astē, kad uz manas sejas nebija briļļu.

Bija jauki satikties ar drudzenēm, tējas vakari picērijā, sarunas par visu un neko, smiekli. Es biju tā, kas vienmēr pameta visu un skrēja, lai satiktu draugus, tad, kad viņiem bija nepieciešams plecs uz kur aparaudāt. Bet laiks iet, un kā zināms viss mainās. Un tā arī notika toreiz. Draudzenēm izveidojās attiecības, respektīvi laika, ko pavadīt ar mani palika aizvien mazāk. Tiksānās tika pārceltas uz nākamo nedēļu, un pēc tam uz aiznākamo. Atceros vēl tētis teica – “Tu nekur šodien neiesi? Savādi! Tevis agrāk gandrīz nekad nebija mājās, bet tagad esi.”

Man vienkērši nebija kur iet. Labi arī man pa to laiku bija attiecības, bet es vienmēr mācēju izšmaukt tā, lai satiktu draugus. Un visiem bija labi. Jo tomēr draugi man bija viss, līdz reizei… Tā reize sanāca tāda muļķīga. Man bija ļoti slikti, skolā negāja, puisis uzlika ragus, totāla melnā strīpa dzīvē bija iestājusies. Zvaniju vienai draudzenei, tad citai, un tad pēc kārtas arī pārējām… Nevienai nebija laiks, visas aizbildinājās ar saviem puišiem, no sērijas – “Tu taču saproti…” Bet es nesapratu.

Un tā es nonācu Īrijā. Draudzenes protams teica visādus skaistus tekstus, izteica pārmetumus, kā viņas pametu… Bet to, kā mani pameta neatcerējās neviens. Ir pagājuši gandrīz četri gadi. Uz doto mirkli maan nav attiecību, īrēju istabiņu un vienīgais saziņas veids ar cilvēkiem man ir dator un telefons. Lai gan telefons klusē… Darbs kā jau darbs, darba kolēģiem savas dzīves un man nepatīk uzmakties.

Nometusi vēl vienu maizes bumbiņu balodim, pasmaidiju sev. Laikam viss tas, kas ar mani notiek, man ir kā mācība, kuru muļķīgi mēģināju aizgaiņāt prom. Bet tagad, tieši tagad esmu gatava to pieņemt. Kas zina, varbūt mēc šī perioda dzīvē man nekad vairs nebūs laika būt sev pašai, būt ar sevi un darīt tieši to, ko vēlos. Tāpēc jāsāk izbaudīt šodienu.

Ir cilvēki, kas neprot būt vieni, pēc vienu attiecību iziršanas viņi meklē citas, un tas nekas kā bez jūtām, galvenais nebūt vienam. Un ziniet tas ir muļķīgi! Kapēc? Jo, lai justos laimīgs Tev nevajag nevienu citu, Tev vajag tikai sevi!

Un ja Tu neproti būt viens, Tu esi zaudējis daudz! Jo sadzīvot ar citiem ir vieglāk, bet ar sevi ir grūti! Sevi ir jāiepazīst! Un to var izdarīt tiekai tad, kad esi viens, atbildīgs tikai un vienīgi par sevi!

Vientulība ir varenas jūtas, tās apvieno miljonus… Jo esot par sevi, Tu tomēr neesi viens…

Es nometu vēl vienu maizes bumbiņu balodim un… Un atsteidzās ducis viņa draugu, diemžēl maize bija beigusies… Bet tajā brīdī es sapratu… Balodis ņēma no dzīves to, ko varēja, šajā variantā maizes bumbiņas no manis… Viņš tās izbaudija, un kārojā vēl pēc kādas.  Un, tad, kad jau viņam bija gana, atlidoja viņa draugi… Tātad nekas nenotiek tāpat vien… Būt vienam ir jauki, ik mirklis ir jāizbauda un tad dzīve sniegs Tev kaut ko vairāk.

Dzīve mums katru dienu dod pa akmenim. Tikai no Tevis atkarīgs, vai Tu celsi sienu vai tiltu no tiem…

Es celšu tiltu… Un Tu?