Jau gadiem psihologi žurnālos, televīzijā, visur, kur iespējams, spriedelē par to, ka attiecību viens no pamatvaļiem ir runāšana. Lai cik tas neliktos skumji, mūsu mentalitātes dēļ laikam tas ir lielākais klupšanas akmens, cik esmu novērojusi praksē. Reiz es skaļi deklamēju visiem, cik svarīga ir atklāta valoda vienam pret otru, bet pati pavisam nesen sapratu, ka vieglāk ir teikt “Tā vajag!”, bet pašam sākt runāt par savām jūtām, izjūtām, nemaz nerunājot par visādiem piņķerīgiem jautājumiem, kurus pašiem turēt galvā jau ir nedaudz kauns, ir grūtāk nekā man izvārīt frikadeļu zupu (jo es zupas vārīt nemāku, katrā ziņā ne ēdamas).

Parasti attiecību sākums ir vissarežģītākais posms, jo par otru neko daudz nezini. Tad būtu svarīgi jautāt, jautāt un vēlreiz jautāt, bet man ir sanācis vienkārši klusēt un domāt: “A kāpēc tā?”, jo atbildi saņemt no otra ir bail vai arī liekas, ka patiesība būs rūgtāka neka cerēts. Parasti šādā veidā sakrājas vesela kaudze jautājumu, skaidrības nekādas un beigas ir skumjākas kā meksikāņu seriālos – attiecības pārtrūkst kādā konkrētā momentā, nemaz tā īsti nesākušās, tāpēc, ka izspriežam, izmērām jau paši pēc savas pieredzes, neiedomājoties, ka varianti var būt dažādi.

Otrs variants, kas man lāga nepatīk – arī stabilās attiecībās mēdz būt situācijas, kurās būtu labāk nevis sēdēt uz savas siena kaudzes un aizvainojumā klusēt, bet gan pajautāt vienu vienīgu jautājumu – “Kāpēc?”. Bet nē, cik nav bijušas reizes, kad sēdēšana uz siena čupas, otram uzgriežot muguru, liekas labāka – turēt sevī iekšā visas negācijas un kunkstēt, aizvainojumā griežot zobus. Tikai pēc laika, kad emocijas jau norimušas, mēdzam izrunāties, bet bieži tad ir mazliet par vēlu kaut ko darīt – tramvajs ir lēnām aizcirtis durvis deguna priekšā un aizbraucis. Otras tādas situācijas nebūs, varbūt arī nebūs otras izdevības cilvēkam pateikt, kā tu tajā brīdī jūties.

Par ko es esmu pārsteigta visvairāk – cik tomēr sievietes atšķiras no vīriešiem, vismaz šajā jautājumā. Ir bijuši tādi ikdienišķi gadījumi, kad man gribas stāstīt, runāt par niekiem, par darbu, par cenu kāpumiem veikalos vai vēl kaut ko citu, bet pretī saņemu “Njā” un ne jau tāpēc, ka cilvēks būtu tik pārintelektuāls, ka prastu spriedelēt tikai par fizikas teorijām, diskutēt par Remarka darbiem vai tamlīdzīgi. Uzbāzties ar saviem ikdienišķajiem priekiem vai bēdām pēc tam gribas vēl mazāk, un kāda jēga traucēt cilvēku ar lieliem jautājumiem, ja viņš pat par ikdienu parunāt nav spējīgs..? Diskutēt par attiecību  kvalitāti ar tādiem cilvēkiem, nu, ko tu iedomājies, sieviete? Labāk ej, stāvi pie plīts ar pieciem kastroļiem rokās! Tāpēc ir svarīgi ne tikai uzrunāt, bet arī būt uzrunājamam, nesēdēt kā ūpim kokā, sarauktu pieri vai netēlot Misteru ManVissPiePakaļas, parādiet man tādu sievieti, kurai patiktu tāds vīrietis (un otrādi).

Man nav grāds psiholoģijā un man nepatīk  apzināti dot gudrus padomus (ja neskaita brīžus, kad tas notiek neapzināti), es nevaru izvirzīt jaunas teorijas un atklāt kaut ko jaunu. Es varu tikai ieteikt, kā vajadzētu, pat ja dzīvē bieži tā nenotiek. Un par vienu lietu esmu pārliecināta – runāt ir labāk nekā klusēt. Ir tāda smalka robeža arī tajā, cik daudz vajag teikt un kad noklusēt būtu daudz labāk (vismaz otram nervus nesamaitājošāk), bet par to citreiz!