Attiecības ir ļoti trausla stīga. To pārraujot atpakaļceļa vairs nav. Diemžēl mēs esam tikai cilvēki un kļūdīties IR cilvēcīgi. Un bieži pazaudēto mēs novērtējam tikai tad, kad tas vairs nav mūsu redzeslokā. Mēs bieži nevīžīgi izturamies pret to, ko vajadzētu cienīt, lolot un mīlēt! Un šī nevīžība skar cilvēkus, kas mūs mīl. Kāpēc mēs necienām otru, viņa izvēles un darbus? Kāpēc attiecības mums šķiet nesvarīgas tajā brīdī, kad esam tajās līdz kaklam iekšā? Cilvēki saka – „No kļūdām mācās” un „Kļūdīties ir cilvēcīgi” , bet tie ir tikai teikumi, dzīvē tā nenotiek. No kļūdām mēs nemācamies un arī cilvēcīgi neesam, skumji, bet fakts.

Arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas no kļūdām nemācās.

Ja otrs Jūs piekrāpj, nekad, NEKAD nedodiet otro iespēju. Kāpēc? Pēc pieredzes zinu – tas atkārtosies.

„Viņš solīja mūžīgo mīlestību Vitai, viss būtu jauki un skaisti, ja vien viņa ceļa netrāpītos Madara. Madara bija lauku skuķis, kuru tā vien gribējās lutināt. Un viņš tā arī darīja, bet Vita tika atstāta retajam nakts izklaidēm. Pagāja laiks, bet Vita pacietīgi gaidīja, kad mīļotais attapsies.

Laikam ar Dieva svētību tā arī notika, Madara pameta viņu. Un asti kājstarpē iespiedis viņš atgriezās, un solīja mūžīgu mīlestību Vitai. Un viņa noticēja! (Atkal)

Pagāja laiks un… Un jaukā Vitas dzīve atkal sagriezās. Viņš atkal bija ar citu. Vita beidzot saprata – viņš nav asaru vērts. Savāca savas mantas un aizgāja. Aizgāja pavisam, nomainot numuru.

Gāja laiks, Vita baudīja dzīvi, no kopīgiem draugiem tika uzzināts, ka viņš neilgi pēc viņas aiziešanas apprecējās.

Bija pagājuši trīs gadi un viņš uzmeklēja Vitu. Sūrojoties par sievas izgājieniem viņš mēģināja atgādināt par kopīgo pagātni. Bet viņa nebija pielūdzama. ”

Kāpēc viņš nenovērtēja Vitu tad, kad viņi bija kopa? Kāpēc??? Un kāpēc viņš cerēja uz attiecību atjaunošanu pēc saviem sānsoļiem?

Manuprāt vīrieši neapzinās, cik sāpīga ir viņu nodevība. Meitenes, ja vīrietis Jūs nodod, neticiet vārdiem „Tas nekad vairs neatkārtosies!”, „Es mainīšos!” un „Tā bija tikai aizraušanās, Tu man nozīme visu!”. Tie nekad nav patiesi, bet ja arī ir, tad pie nākamās izdevības nošļūkt pa kreisi tiks aizmirsti. Ja stīga pārplīst, to sasienot instruments vairs neizdos maigu skaņu, tikai aizvietojot stīgu instruments izdos maigu melodiju.

Ikviens ir pelnījis iespēju būt laimīgam!

P.S. – „Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu.” /P.Koelju/