Ir pieņemts stereotips visā plašajā pasaulē, ka sievietes to vien dara kā klačojās ar savām draudzenēm. Par ikdienu, par saviem ex draugiem, par tagadējo draugu, seksu un jaunākajām baumām dzeltenajā presē. Sievietes to mēģina noliegt un stingri turas pretī. Mēs mēģinām novelt vainu uz vīriešiem, ka viņi klačojās vairāk. Es te tagad necentīšos kafijas biezumos izzīlēt, kuram ir taisnība, mani nomoka kāds cits jautājums.

Nesen kādā diskusijā lasīju „Mans bijušais pēc šķiršanās man aiz muguras stāstīja, ka viņam nepatīkot mans smalkais augums, bet attiecību laikā viņš par to tā jūsmoja!”. Tālāk protams sekoja daudzu sieviešu pieredze, un mani tas pārsteidza. Katrs otrais tā dara pēc šķiršanās? „Es esot bijusi slikta gultā, bet pats baigais mačo”, „Viņš saka, ka viņam ar to mauku nesot nekā kopīga, tai pat laikā sūta man sms, ka grib atpakaļ ģimeni”. Nu Jūs ideju sapratāt, tā varētu turpināt mūžīgi. Arī mani bijušie ir bijuši tādi paši mazi, neveiksmīgi šuneļi, kuriem jāsaka „kurš sunim asti cels, ja ne pats”.

Mēs, sievietes, varētu arī būt tādas pašas čūskas un dzelt pretī, uzskatu, ka mūs Dievs ir apveltījis ar labākām spējām, bet tiešām reti kura to dara. Sestais prāts!

Bet par vīriešiem. Tā ir kāda vājuma izpausme? Nespēja sagremot sāpi? Jeb draugu priekšā vienmēr jābūt pašiem krutākajiem un vēsākajiem? Jautājums Jums!