Ar jauno draudzeni Leilu nakšņojām teltī, un, protams, tieši tajā naktī vajadzēja lietum kā no muzikālajām strūklakām gāzties, tikai ar to atšķirību, ka ūdens dangāšana pa telts jumtu ausis īpaši nelutināja. Var jau teikt, ka tas bija tas, kas neļāva mums aizmigt, bet, ja tā pavisam godīgi, tad palikšana teltī vasaras vidū nav tik daudz domāta gulēšanai, kā sarunām par visu un neko. Un tā mēs aizrunājāmies par siltuma saglabāšanu. Attiecībās, nevis teltī. Kā to noturēt, kad pa vidu attiecībām iezogas attālums?
Mūsdienās, kad ar lidmašīnu var nokļūt prakstiski jebkur, cilvēki maisās pa pasauli gandrīz nemitīgi. Tā maisoties arī satiekas, katrs no savas pasaules malas, bet tik traki saderīgi, ka nekāds attālums nākotnē nevar šķirt. nu, tā vismaz saakumā šķiet. Kaut ko attālums attiecībās pamaina gandrīz vienmēr (atkarīgs no attāluma un ilguma), taču..ne vienmēr uz sliktu, bet par to vēlāk.
Vispirms nākas atradināties no kopīgiem ieradumiem. Sāk pietrūkt visas tās lietas, kuras kādreiz bijušas pilnīgi pašsaprotamas un, iespējams, pat maznozīmīgas. Rīta tējas tase, kopīgs pusdienlaiks, sadošanās rokās un “kā man šodien gāja” sarunas – tas viss pēkšņi ir citādi. Tagad ir “labrīt” sms telefonā, pusdienlaiks dažādās laika joslās, pāris bildes, lai nepiemirstu kā izskatās, un, labākajā gadījumā, pagaras telefonsarunas. Nav gluži tas pats, ne?
Šodien par dažām vienkāršām lietām, kas padarīs attālumu kaut nedaudz ciešamāku. Sūti pastkartes vai raksti īstas vēstules. Zinot, cik astronomiskas summas dažos tīklos tiek pieprasītas par starptautiskiem zvaniem un sms, starpība starp naudu, ko iztērē markās vai telefonsakaros, nav nemaz īpaši liela. Vai nav vispār. Bet emocionālā starpība ir milzīga. Iedomājies, cik mīļi būtu “labrīt” sms vietā saņemt skaistu, rokrakstā rakstītu pastakrti! Nemaz nerunājot par to, kāda vērtība piemīt vēstulēm! Protams, ir labi saglabāt tādu ātru saziņas veidu kā internets vai sms, bet papildus tam dažas vēstules radīs daudz vairāk siltuma.
Nemoki telefonu, gaidot zvanu. Telefonam nudien nekas nenotiks, ja abi (tu un telefons) būsiet ārpus mājas un nodarbināti. Prātam ir nepieciešams kaut kas, ap ko grozīties. Sēžot mājās un hipnotizējot telefonu, tu tikai sāksi būvēt versijas, kāpēc zvans kavējas vai sms liekas strupa, ko tas varētu nozīmēt, kur un ar ko tavs ceļotājs tagad ir. Un ko vispār dara… galu galā, brīdī, kad telefons iezvanīsies, tu būsi pārgaidījies, aizdomu pilns un pārjūtīgs. Tā vietā, lai pateiktu ko mīļu, uzdosi muļķīgus jautājumus un, lai ko otrs teiktu, klausuli visdrīzāk noliksi pikts. Tāpēc nemoki sevi, otru un telefonu, pazūdi no mājas, palasi grāmatu, uzkop māju, aizej uz zoo – turpini dzīvot! Tas daļēji atrisinās arī mazo, kluso greizsirdību, kas agrāk vai vēlāk uzpeld. Lai tiktu galā ar to – atceries, jūs abi jūtaties līdzīgi.
Tavs aizbraucējs mācās kopā ar veselu baru superatraktīviem cilvēkiem, vai viņa draugam ir izskatīga māsa/brālis, kas daudz laika pavada ar viņiem, un tev pat sķiet, ka dažās bildēs viņš flirtē ar blakus stāvošajiem? Mazā, viltīgā greizsirdība piezagusies nevienam nemanot. Bet tagad padomā – vai tad tu tiešām flirtē ar saviem pretējā dzimuma draugiem? Vai tad tevi vispār interesē, ka kāds mēģina flirtēt ar tevi? (lai kas viņš arī būtu – angļu valodas skolotājs, pastnieks, trešā stāva kaimiņš vai paardevējs kioskā aiz stūra), pat ja samērā pievilcīgs? Visdrīzāk taču, ka ne. Tu tver katru mirkli, ko vari pavadīt ar savu tālinieku, bet pievilcīgajiem pretējā dzimuma draugiem drīzāk paraudi uz pleca, kā tev tava mīļuma trūkst. Un tici man, otram ir tāpat.
Esi atklāts un izpaud emocijas. Ikdienā daudz par to, kā jūties, pasaka tava stāja, sejas izteiksme vai balss tembrs. Čatojot internetā paliek tikai sausais atlikums – teksts, kuram bieži vien var tik piedēvēts dažāds emocionālais fons. Ir svarīgi, lai tādēļ nerastos mulķīgi paarpratumi. Atklātība gan ir svarīga vienmēr, neatkarīgi no attāluma, bet te tai zināmā mērā vajadzētu robežoties ar tiešumu. Nosauc savas emocijas vārdos! lai otrs jūt, kad esi apmierināts un kad kaut kas tevi nomāc.
Izdomā interesantus veidus, kā pavadīt laiku kopā. Ja vien abiem ir internets, paveras milzu iespēju lauks. Saslēdzieties tiešsaistē un uzspēlējiet kādu spēli, kas jums abiem patīk. noskatieties kopā filmu. Uzņemiet viens otram smlieklīgu fotokomisku ar sevi galvenajā lomā. Tas var būt pilnīgi jebkas. jebkas, kas rada zināmu tuvības sajūtu un liek pasmaidīt 
Es solīju pastāstīt arī par labo pusi. Pirmkārt, kā jau teicu, tu sāc atkal novērtēt visas tās mazās lietas, kas jūs vieno. katram mazam mīļam vārdiņam ir divkāršs svars. Un atkalredzēšanās prieks atsver visas atšķirtībā pavadītās dienas… nekas jauns un oriģināls? Bet tieši tik vienkārši tas arī ir
(7 balsis, vidēji: 4.43 no 5)
Loading ...
pievienot Sekoman.lv
bullshit.
2008.07.21. | 16:01nav tadu panjemienu. zinu pari, kur dzheks te, meitene Brazilija, kopa jau 2us gadus. pasham meitene pec gada kopabushanas parcelas uz UK, pec 2 meneshiem aizbraucu ciemos, tur ari izskjiramies, kaut vel ieprieksheja diena viens otram milet solijam. vot ta.
tas kaa kuram. peec diviem paariem nevar spriest
te ne tikai sava, bet veel labi daudz citu pieredzes ir ielikts. un neviens jau negarantee, ka tas juus obligaati noturees kopaa. un tomeer tas ir labaak nekaa seedeet biksees, nepielikt nemazaakaas puules un neizmantot nekaadu izdomu, lai saglabaatu mazliet no taas sajuutas, ne taa? 
2008.07.22. | 00:32veel aizvien briinos, kaa var buut interkontinentu attieciibas. veelu veiksmes tiem paariem, man jau liekas, ka garaam, bet man nekas nav pret, ja sava aviedoklii esmu vieniigais
2008.07.22. | 00:47Nezinu..šķiet ir grūti..un visgrūtāk ir tad,kad pēc ilga laika,ko kop
2008.07.24. | 00:46ā dzīvojāt(piemēram,dzīvojāt kopā)jūs kaut kādu iemeslu attālums šķir..baigi grūti..cepuri nost tiem,kas iztur!Es ar ceru,ka kādreiz izturēšu
hmm man patikas mulja par to ka raxtoties i-neta vaig tieshi izteikt savas emocijas lai otram nav parpratumu jo cik pieredze rada tadi medz but:) Bet nezinu kada tam visam jēga? ja reiz gribi but kopa esi ja negribi neaxties! tas ir tikai un vienigi manas domas!!!
2008.07.24. | 13:02Nu bet Marutta cilvēkam saglabājas kādi dzīvnieciski instinkti!
2008.07.24. | 20:51To mīlestību ar vajag un netikai..grūti..
Attālums netuvina, ir grūti paredzēt rezultātu šāda veida attiecībām, dzīve mēdz izspēlēt visdažādākās ligzdas. Lai tās būtu īsziņas, telefonzvani, kaut vai rakstītas vēstules vai pastkartīte, arī vārdi ar laiku paliek tikai vārdi, tie nes mums sajūtas, bet tikai tās kuras mīt mūsu atmiņās, tās izblāvo.
2008.09.08. | 05:31Kopš pavadiju sešus mēnešus esot Latvijā un viņai Anglijā, pienāk diena, kad Tevi sāk pārņemt šaubas un neticība.
Šādas attiecības var būt skaistas, mīlestība var būt patiesa, vārdi var būt īsti, bet gaidīt tāpēc ka viņa varētu būt īstā ? Nē, vairs nekad neizvēlēšos gaidīt, lai arī pacietības pilns sagaidiju, šo pat brīdi dzīvoju laimīgi ar šo pašu brīnišķo sievieti, bet otreiz es atteiktu, lai cik brīnišķa izrādītos sieviete. Izvēlies dzīvot, tagad un tulīt, jo visos tos mēnešus dzīvot ar tūkstošs domām un ilūzijām es vairs negribētu.
Paldies.
Lasot man tiešām palika mazliet skumji.. un radās vēlme ķerties pie papīra un vnk uzrakstīt vai pat uzzīmēt kaut ko kas izteiktu to kā jūtos un ko jūtu pret savu mīļoto.. nedzīvojam dažādās valstīs, bet tik un tā.. redzamies labi, ja tikai nedēļas nogalēs.. no piektdienas līdz pirmdienas rītam.. reizēm.. kaut kad pēc lekcijām.. taču neskatoties uz to.. kopā esam gandrīz gadu, tieši šādi.. ne katru nedēļas nogali, taču ne ilgāk par otro.. tomēr esam kopā.. arī tas tomēr ir attālums.. tie paši 80 km.. un katrs sīkumiņš ir svarīgs..
2008.10.07. | 23:43es pati priecātos, saņemt to pašu vēstulīti kas var nebūt gara.. vnk kaut pāris teikumiņi.. tas taču ir tik fantastiski skaisti.. tas ir kas īpašs.. jo tajā ir ielikts darbs.. tajā tu ieliec daļiņu sevis un tā ir veltīta tam otram..
un tā vietā, lai tiešām gaidītu zvanu.. labāk ir doties kaut vai vienkāršā pastaigā.. paskatīties kas notiek pasaulē.. un sagaidot zvanu ir ko pastāstīt.. nevis nosēžot mājās neko nedarot.. uz to pašu jautājumu “Kā pagāja diena un ko labu sadarīji?” atbildētu “Neko.. “.. vai ko tamlīdzīgu.. un garstāvoklis arī nebūs tik draņķīgs..
Protams nerunāju par visiem.. jo neesam jau mēs visi vienādi.. katra situācija ir atšķirīga.. un kā vari zināt, ka šis, teikšu, ieteikums nebūs derīgs tev, ka tavs otrs cilvēks nebūs priecīgs ko tādu saņemt? Pacel savu pēcpusi un rīkojies.. tā nav tik smaga kā šķiet..
nemeklēsim slikto, dzīve pati parādīs.. sejā iebāzīs un pasmiesies!
daļeji piekrītu arī Kaspara teiktajam.. jo ja šis laiks ir ilgs.. tad šaubos vai tas ir tā vērts.. gaidīt.. jo tai filmā un tais domās kas iziet cauri prātam.. šajā atšķirtības posmā.. pauzi uzlikt nevar.. tas viss tiek pārdomāts n-tās reizes.. un ar laiku tik tiešām rodas šaubas.. un tur nu nekas nevar līdzēt pat ne jaukās vēstulītes vai sms, vai.. taču pamēģināt var, jo ko gan var zaudēt pāris latu, taču vai tas nav tā vērts vismaz pamēģināt? protams ne visās situacijās..
2008.10.08. | 00:27esam tikai cilvēki..
ir skaisti, ja tiešām viss izvēršas brīnišķīgi un jauki.. bet tā notiek reti..
Neticu attiecībām no attāluma. Itin nemaz. Dažas nedēļas varbūt šitā var ņemties, bet ja mēnešus, vai gadus – tad viss skaidrs.
2009.01.07. | 16:17piekrtītu Elizabetei
2009.04.14. | 12:43