Visi taču man piekritīs, ka ir noteikti attiecību posmi. Un cik tālu mūsu attiecības aizies ir tikai mūsu pašu ziņā. Citiem tā ir viena diena, citiem līdz kapa malai. Bet šoreiz ne jau par to…Kur ir tieši tas mirklis, kad uz jautājumu par dzīvošanu kopā, atbildam poztīvi. Vienai tas ir sajūtot naudas smaržu mīlotā makā, otrai auklējot embriju vēderā, trešai kļūstot par kājslauķi, citai vienkārši mīlestības uzplūdā…
Ar ineteresi pavēroju un paklausos savas paziņas stāstus. Meitenei ir pie ceturtdaļa simta gadu, bet gadiem šajā stāstā nav nozīmes. Lieta tada, ka viņai ir tīri sakarīgs draugs ar kuru, no malas raugoties, izskatās ka attiecības ir vairāk kā ok. Kopā jau trešo gadu. Pārsvarā ir kopā, tad viņš pie viņas paliek pa nakti, tad viņa pie viņa un tā trīs gadus vārās sava sulā. Bet par kopdzīvi it kā domā, bet tai pašā laikā neko nedara. Jūtās trešo gadu nepārliecinati par sevi? Nu nezinu, manuprāt, ja jau tik lielā laika posmā ir spējuši izturēt viens otru, tad kapēc gan neuzsākt kopdzīvi. Varbut es esmu tendēta salikt visu pa paluktiņiem un viņiem tas nemaz neprasās. Pie tam, ja skatas no otras puses, it kā nepanīk – tad vienās, tad otrās mājās. Vienīgi pastulbi tas, ka daļa mantu (kosmētika, higiēnas līdzekļi, nedaudz drēbju) ir jāpērk dubultā, jo grūti jau paredzēt kurā gultā pamodīsies no rita. Tas tāds mīnus. Pie tam tā kā viņi – katrs īrē atsevišķu dzīvoklim liekas ekonomiski neizdevīgi. Iespējams, ka pastāv tāds princips, ka kārtīgu kopdzīvi varēs uzsākt tikai tad, kad būs kā jaunlaulātie. Tāds kā dzīves sākums. Un pareizi vien ir, šķiršanās gadījumā maz mantu ko savākt un miers. Kur tad parādās tas mirklis, kad ir jāsāk ievadīt runas par kopdzīvi? Teorētiski, tas jājūt, bet parasti jau ir tā, ka tas mirklis nemaz tāds riktīgi izjusts nav. Viss notiek uz improvizāciju – Davai dzīvojam kopā? Nu davai.” Tā tas pārsvarā notiek, bet patiesībā pēc šī izteikta piedāvājuma otram cilvēkam, izrokam tādu kā bedri sev, jo nonākam sasodīti labā dillemā – varbūt es pārsteidzos ar jautājumu? Tagad man visa māja būs pilna ar viņa grabažām, kā paliek ar manu personīgo dzīvi? Tieši tā – kā paliek ar manu personīgo dzīvi??? Vai tik tas lielāko daļu gadījumu nav galvenā plaisa? Tad kad, kaut ko zaudē, tikai tad mēs novērtējam. Šoreiz sākot dzīvot kopā, mēs novērtējam cik labi tomēr bija vienam. Varēji mājās atvilkties cikos gribi, izklaidēties līdz velna paraušanai un nebija jādomā, ka dzīvoklī kāds tevi gaida. Man pašai vienmēr ir traucējusi tā apziņa, ka kāds mājās gaida. Viss ir ideāli, ja protam viens otram pieslīpēties kopdzīvē, bet tas ir tikai tad izdarāms, ja cilvēku ar kuru uzsākām kopdzīvi, mēs ļoti labi esam iepazinušies.
Man pašai ir gadijies ieberzties ar kopdzīvi, pārsteidzīgi pieņemot lēmumums. Bet no kļūdām mēs mācāmies. Pārāk pārsteidzoši lēmumi dažkārt var sabojāt ļoti daudz, tapēc uzskatu, ka pirms dzīvošanas kopā abiem diviem ir jāapsver visi par un visi pret. Nožēlojamas manās acīs izskatās tās ģimenītes, kur ļoti jauni clvēki satikušies, tikuši pie bērna, viņu vecāki sapercinājuši uz fikso viņus un iemtuši vienās telpās. Tā jau rodās tās nelaimigās ģimenes, strīdi, jo tas otrs nav iepazīts. Abi jūtas nelaimīgi šajās dzīvēs un bērns to visu no malas saskatās un viņam liekas, ka tas ir pareizais ģimenes modelis. Tāda kā saticības viņam nākotnē neeksistēs un būs tas, kas muks no kopdzīves kā velns no krusta, jo viņam tas asocēsies ar vecāku strīdiem, sliktākā gadījumā dzeršanu un kautiņiem.
Nobeigums: nezinu, kur ir tas klikšķis, kad pekšņi abi ir ar mieru uzsākt nopietnu kopdzīvi, bet daudziem tas izdodas. Ja nu ne uz desmitgadēm, bet vismaz pāris gadus. proatms, pretī tie atdota liela daļas savas personīgās dzīves. Tad vienigi rodas jautājums – kas mums ir svarīgāk? Būt pašiem par sevi, vai savīt līdz maksimumam savu dzīvi ar kādu citu. Jāpadomā vienmēr par kopdzīves iespējamo variantu, kad pēc kāda laika būs jāšķiras…
pievienot Sekoman.lv
sum: man ir viena draudzene, kas vēl nedzīvo pie drauga, bet man nav veicies ar kopā dzīvošanu un es nevienam neļauju dzīvot pie sevis, toties tie, kas sāk dzīvot kopā, saskarās ar nesaskaņām.
so what?
2007.12.13. | 01:51Egoisms pāri visam, tur tā problēma.
2007.12.13. | 01:52Doma tāda kad uzķert to momentu un sajust vajadzību dzivot ar kādu un pie tam vai vispār mums tas vajadzīgs.
2007.12.13. | 01:52Vai tad jau neatbildi uz šo jautājumu: “Viss notiek uz improvizāciju – Davai dzīvojam kopā? Nu davai.”? Ja nemāki parunāties, tad improvizē.
2007.12.13. | 02:28Bet tas jau nav tas labākais variants uz improvizāciju.
2007.12.13. | 08:43Tas mirklis ir jājūt.. Ja jūti, ka vēlies būt konkrētam cilvēkam blakus dienu un nakti, tad aidā.. mēģini dzīvot kopā. Ja ir kaut mazākās šaubas, tad labāk nemēģināt – visa kopdzīve beigsies pēc dažiem mēnešiem, ar skandāliem un problemātisku mantu dalīšanu.
Es pats esmu savus divus gadus nodzīvojis kopā ar meiteni un, lai arī ir bijuši grūtāki momenti, tomēr uzskatu, ka toreiz izdarījām pareizo izvēli.. Ja cilvēku patiesi mīli, tad vēlies būt blakus ik sekundi..
Un, manuprāt, nedzīvot kopā tikai tāpēc, ka redz bailes, ka sastrīdēsies/apniks viens otram, ir muļķīgi.. Kas neriskē, tas nevinnē..
2007.12.13. | 13:46Pieņemam lēmumu un riskējam. Riskējam vienmēr, jo tāda ir šī lēmuma tumšā puse. “Senos” laikos kopdzīves aizsākšana bija sarežgītāka un “oficiālāka”. Šobrīd tā faktiski ir tāda pati patēriān prece kā visas pārējās – apnika nomainīju. Pie šādas pieejas jau būtībā nav vērts to arī uzsākt. Manā uztverē ir vērts, ja cilvēki doma būt kopā. Ilgi. Un nopietni. Pretējā gadījumā tas var abām pusēm pārvērsties par akaci no kura gribas tikt ārā, bet ar katru brīdi tajā iegrimst arvien dziļāk. Zinu pāri, kas lai varētu viens uz otru paskatīties un normāli sarunāties laikā kad jābūt kopā, vakaru sāk ar 100 gramiem
.
2007.12.13. | 15:13pašlaik savus rītus atdodu tikai sev, dažus arī kādam citam. nekādā gadījumā nespētu vēl ar kādu dzīvot kopā… neesmu gatava. un kad būšu? nav ne jausmas…droši vien atkārtošos- tad, kad būs tas īstais cilvēks…
2007.12.13. | 22:23Paturpinot kirzdabz domu:”Un, manuprāt, nedzīvot kopā tikai tāpēc, ka redz bailes, ka sastrīdēsies/apniks viens otram, ir muļķīgi.. Kas neriskē, tas nevinnē..”
Tas ne tikai ir muļķīgi, bet arī stulbi.
Vadošais visticamāk šādai rīcībai ir bailes, bailes no nākotnes, no nezināmā. Baidoties cilvēks, jau ir paspējis savās domās izspēlēt visus iespējamos sliktākos variantus, kādi vien var būt, un pienākot brīdim, kad kopdzīve tomēr tiek uzsākta, varbūtība, ka tā būs laimīga ir visai maza. Uz ikkatra viņa soļa būs jūtamas šīs bailes, nedrošība, ar visām izrietošajām sekām…
Drīkstat šo viedokli oponēt
2007.12.14. | 04:29Thumb up for Holmss !
2007.12.14. | 10:40Tiem, kas skopi ar rītu dalīšnu – nav bailes, ka pēc laika neviens (Jums vēlams pilsonis) negribēs Jūsu rītus ?!?
Krizdab. Es nezinu, varbūt es esmu pārāk daudz iedzēris, bet īstenība ir tāda, ka nevis kas neriskē, tas nevinnē, bet gan kas neriskē, tas nepaliek par muļķi. Skarbi, bet fakts. Vienmēr vajag visu kārtīgi apdomāt un tad bliezt, nevis bliezt ar domu “kas neriskē, tas nevinnē”.
2007.12.15. | 06:51Atdod vajag tad,kad zini-viņš(a) ir tā vērts(a) lai būtu vienīgais(ā) kam atdot.
2007.12.15. | 12:32Zandi.. ne vienmēr visu var apdomāt.. Iemīlējies cilvēks jau nu toč nebūs tas lielais domātājs
Tas nav ne labi, ne slikti – tā tas vienkārši ir..
2007.12.15. | 15:15Mīlestiba tikai aizmiglo acis.
2007.12.15. | 16:29Un ir cilvēki kas to izmanto.
2007.12.15. | 17:49Sākumā jau visu visu izmanto.Tas tak patiesi.Tikai nenoliedziet.
2007.12.16. | 20:03Protams, visa dziive paiet viens otru izmantojot.
2007.12.16. | 20:13Nevarētu teikt, ka tikai izmantoju otru cilvēku… Bet viss ir atkarīgs no otra cilvēka – piemēram, man ir labi, tikai tādos gadījumos, ja otram ir labi, tāpēc, jā, izmantoju otru, bet varētu teikt pa 80 %.
2007.12.17. | 02:46Bet globāli runājot, katrs cilvēks novelk savas robežas, kuras viņš nepārkāps, vai arī neļaus citiem pārkāpt.Un kamēr vien abi iekļausies šajās robežās būs iespējama laimīga kopdzīve, kā viņas tiks pārkāptas: atā šīm attiecībām. Mēģinājumi kaut ko saglābt būs sauciens tuksnesī – bezjēdzīgas mocības.
“Mums” TAS notika pats par sevi, pakāpeniski.
2007.12.18. | 02:13Pāris reizes nedēļā, ik pēc 3 dienām, tikai nepieciešamības gadījumā atsevišķi un pēc pāris šādas draudzēšanās pavadītiem gadiem attapāmies kopdzīvē, ne sarunājuši, ne klikšķi dzirdējuši.
A vot tagad es nesaprotu, kad tad tās precības būtu jātaisa? Un vai vispār vajag?
tas laulību papīrs vien mēsls ir, vienīgi manta uz pusēm dalās, kas laulības laikā iegādāta.
2007.12.18. | 12:36Sastrīdas cilvēki par sīkumiem un kopdzīve izjūk.
2007.12.18. | 12:54Laulība nedaudz var saturēt kopā. Vai tad katra sīkuma dēļ meklēt jaunu partneri? Mūsdienās laikam nav pieklājīgi atgādināt – dažkārt mēdz dzimt bērni, kurus vajag audzināt.
Bet ja tā parēķina – mūsdienās dzimst 1 maksimāli 2 bērni.
2007.12.18. | 12:57Katram bērnam ir mamma un tētis , tad gan jau kaut kā izaugs , jo citu audzināmo nebūs.
Bet tas tā apejot morāli.
Man jau liekas, ja jau sieviete ir izlēmusi, tad sanāk ka viņa vienkārši tīšam vilina uz tiem strīdiem, lai uzkurinātu un tad beidzot pateikt, ka viss, viss ir cauri. Tāda jau tā dzīve, atbildības trūkst.
2007.12.18. | 15:52“Protams, visa dziive paiet viens otru izmantojot.”
2007.12.27. | 01:26Vēl viens izcils teikums no Melnās Mambas puses -secinājumus var izdarīt katrs pats.
Starpcitu ir ari sievietes kas precas preeshanas delj lai butu tas sievas status un principa pat isti neiedziljinoties ar ko!!!
2007.12.27. | 12:38Manuprāt tas notiek dabiski un pakāpeniski. Ar vien vairāk dienu paliekot pie tā otra cilvēka
Pati gan neesmu gatava ar kādu dzīvot kopā, jo ļoti jūtu vajadzību ik pēc laika pabūt vienatnē ar sevi – tukšā telpā. Un tas nav egoisms, man liekas..
Drīzāk pieradums, paradums – vajadzība man kā cilvēkam. Tas uzlādē.
Bet ir taču cilvēki, kam patīk par kādu rūpēties, un ir cilvēki, kam patīk, kad par viņiem rūpējas
un kad ir pāris, kam šādi sakrīt – domāju, nav nekādu problēmu uzsākt kopdzīvi! 
Ja es uz to saņemšos, tad manai garīgajai veselībai, obligāti vajadzētu atsevišķu istabu, kurā es varētu pabūt viena un kur atrastos man tuvas lietas (hobiji)..
2009.01.07. | 23:45