Kā mums zināms, dzīvē viss mainās. Arī cilvēki, kas mums ir līdzās, pēc kāda laika pazūd vai mēs paši viņus izdzēšam no mūsu dzīvēm. Un tās tā notiek agrāk vai vēlāk. Beigas jau vienmēr ir kaut kā sākums. Attiecību beigu posms ir viens velnišķīgi morāli sarežģīts process. Ir lietas, ko mēs nevēlamies pieņemt, bet dzīve visu nostāda savās vietās un agrāk vai vēlāk mēs esam daudz vairāk ieguvuši no tā visa nekā sākumā ir licies. Esmu ievērojusi, ka pēc izjukušām attiecībām ik reizi ir vērojamas 3 fāzes.
1. Viens no diviem mēģina visu atgriezt, izdarīt neiespējamo. Es to nosauktu par nespēju pieņemt patiesību kāda tā ir. Protams, vieglāk ir tam, kas “uzmet” šīs attiecības, jo visam ir zināmi iemesli, kas par labu ir tikai viņam. Tam otram pa visu varu gribās glābt, bez maz vai darot visu. Šādi gadījumi ir vissmagākie, jo, lai ieskaidrotu, ka nav jēga neko turpināt, ir jāieliek ne mazums vien enerģijas. Debīlākais, ko var izdarīt, panīkumā pakļauties un atkal saiet kopā un pēc kāda laika atkal no jauna uzsākt šķiršanos procesu. To pat varētu dēvēt par tādu sado-mazo, kur tiek mocītas abas puses – pirmā, kas nespēj atbrīvot sevi no tā cilvēka un viņa lielā mīlestība smacē nost, otrā mokās atkal no tā, ka it kā viss saglābts, bet vēsums un vienaldzība ir galvenais galaprodukts, kas iegūts. Pēc šī seko nākamais etaps.
2. Naids. Ja ir kāds “uzmetis” attiecības, 99% pret viņu būs vērsts naids. Lērums pārmetumi, vienmēr tiks vainots viņš, nemaz neapdomājot to, ka iespējams pateicoties šīm attiecību pārrāvumam būs daudz vairāk ieguvis. Bet tā apziņa jau nāks tikai pēc laika. Interesanti šajā posmā ir tas, cik tālu cilvēki ir gatavi iet naida vadīti pret otru. Ne pa velti ir teiciens – naids ar mīlestību iet roku rokā. Pēc manām domām, tas, kas pametis ir otru, spēj strīdos, pašattaisnošanās ceļā sakurināt tādu naidu pret sevi, ka nāktos nožēlot visu atlikušo mūžu. Manuprāt, viss prātīgāk ir ieturēt zināmu distanci vienam no otra. Jo kā mums zināms, laiks dziedē visu un ar laiku arī spēj daudz ko saprast. Ir jau tādi eksemplāri, kam naids galva iesēdies tik tālu, ka sāk terorizēt un iegriezt cik dziļi var. Sākot ar debīliem zvaniem, negaidītām apciemošanās reizēm un beidzot ar labākiem medību laukiem. Bet, ja tiek šim pāri, tad seko pats labākais – trešais posms.
3. Vienaldzība. Vai nu vispār vairs neuzturam nekādus kontaktus ar bijušajiem, vai vienkārši draudzīgas attiecības. Lai vai kā, kurš gan mūs dažreiz labāk spēs saprast, kā bijušie, ar kuriem pavadīts dienu dienā, piemēram, vairāk kā 2 gadi? Visus mūsu knifiņus zin, un spēj pat loģiskākos padomus iedot. Un tas man patīk visvairāk – ka ir šis attiecības – draudzības līmenī, nevienu neapgrūtinot, pa retu reizi saskrienoties, no sirds parunājot un atkal aiziet katrs uz savu pusi savā dzīvē. Bet, lai vispār ko līdzīgu spētu uzturēt ar otru, ir jānorij tas “aizvainojuma” krupis. Arī daudzas lietas kļūs skaidrākas. Tā ir kā tāda kārtējā dzīves skola, kur tu esi pabeidzis nākamo klasi. Un pēc katrām attiecībām, tev jau paliek vieglāk. Daudz ko spēj saprast. Un ja esi vienās, kas ir iniciators, kurš pārauj saikni, nākošajās lomas jau var būt samainītas. Dzīve māca no dažādām pusēm, arī lai spētu saprast savus bijušos, un beidzot ir skaidri viņu rīkošanās motīvi. Galvenais jau ir atrast spēku sevī un saprātu, kas ļauj peldēt uz priekšu, nevis palikt pie pirmā aizsprosta, kas pagadījies ceļā.
Nobeigums: ir jāprot saprast otrs, protams, tas sākumā nebūs viegli, jo vienam no jums sāpēs vairāk, bet tā ir tikai un vienīgi mūsu dzīve, kuru mēs veidojam un kurā mēs ielaižam cilvēkus. Vienu attiecību beigas, ir citu attiecību sākums. Kuras pateicoties tām pirmajām, būs jau izkoptākas ar mazāku kļūdu procentu. Tāds kā garš ceļš uz ideālām attiecībām, cauri cilvēkiem. Nav jau arī garantēts, ka kādreiz arī atradīsim to ideālo variantu un beigsim svaidīties pa dzīvi.
Dec
02
Pievienoja Melnā Mamba
pievienot Sekoman.lv
paldies
2007.12.03. | 11:53Vai jums nešķiet , ka attiecības ir sava veida upurēšanās ?
2007.12.03. | 21:53Attiecības jau ļoti atbildīgs process. Daudziem trūkst atbildības.
2007.12.03. | 22:02Tāpēc nav ko uzturēt attiecības. Vienkāršāk ir vienkārši drāzties
.
2007.12.05. | 10:03Hm. Prieks, ka līdz šim ir izdevies ietilpināties tajā 1% un 2. fāzi izlaist pilnībā. Turklāt no abām pusēm.
Adro: Pareizi. Un bērni lai aug uz ielām, ubagojot un zogot.
2007.12.05. | 14:27Starp citu, kur tad ir tas virsrakstā un ievadā minētais sākums? Attiecību beigas – naida un vienaldzības sākums? Kaut kā nepavelk…
2007.12.05. | 14:28
)) Hallo, Shadowbird: vai par izsargāšanos jeb modernā valodā par kontracepciju šo “kļūmju” novēršanai neko neesi dzirdējusi? Vispār jau kaut cik saprātīgi cilvēki ar šādu dzīvesveidu tomēr izvēlas lietot “mētelīti”, citādi var sanākt, ka jāmeklē koka mētelītis 
.
2007.12.06. | 14:06Jauka bilde
khe
2007.12.10. | 11:33Adro: Dzimtas turpināšanu tu sauc par “kļūmi”? Destruktīva tev tā ideoloģija, ja visi darīs, kā tu saki, cilvēce ilgi neizvilks…
2007.12.22. | 13:21Shadowbird: A “davai” nejauksim lietas
. Nodarboties ar seksu un “taisīt” bērnus ir no dažādām sērijām. No taviem tekstiem sanāk, ka labāk, lai tie “…bērni lai aug uz ielām, ubagojot un zogot”? Sore, tas nav prieksh manis. Katoļu baznīcas oficiālā ideoloģija mani arī nesaista 
.
2007.12.24. | 13:06Adro: Tu saki, ka nav ko uzturēt attiecības, labāk vienkārši drāzties. Ģimene ir attiecību paveids. Ja visi tikai drāzīsies un nebūs ģimenes, tad vai nu mēs izmirsim, vai arī bērni augs uz ielām/bērnu namos.
2008.01.18. | 12:06Zini Shadowbird, cilvēces izmiršana ir lieta, kas mani satrauc vismazāk. Pieļauju, ka kaut kad tas notiks, taču no manis neatkarīgu iemeslu dēļ. Bērnus audzina arī vientuļās mātes un vientuļie tēvi. Un arī geju un lezbiešu pāri. Gribi teikt, ka viņi veido “sliktākas” ģimenes kā tevis piesauktās?
)
2008.01.22. | 10:46Neprofesionāls raksts, apskatīts ļoti subjektīvi, neiedziļinoties, kaut piemēram, aspektos, kāpēc saiet kopā atkārtoti. Reizēm, bez cīņas un izpratnes pielietošanas Mēs palaižam garām patiesas jūtas sava egoisma un vājuma pēc. Reizēm nākamās attiecības liek atgriezties pie bijušajām, jo caur nākotnes attiecībām sāc novērtēt un izprast, ko īsti esi vēlējies un ko pats devis iepriekšējām.
2008.03.26. | 14:24Tu neesi peiminējusi vēl vienu situāciju, kad šķiršanās iemels ir tas, ka vienai pusei ir otra puse, taču viņām ļoti ir iepaticies tas jaunais, iepazītais. Viņam ir problēmas ar precēto, taču vinam ir atbildības, pienākuma sajūta un mīlestība arī, kas saistās ar piedzīvoto un kopīgu bērnu.. Bet tas otrs viņam ar ļoti patīk. tomēr viņš pienākuma dēļ izvēlas ģimeni. un tam otram, pamestajam ir ļoti, ļoti grūti. viņš saprot, ka ģimene ir svarīga, negrib izjaukt, bet tomēr gribās būt ar to otru kopā un tā pavisam no sirds.. tas laikam iznāk kā mīlestības stāsts ar nelaimīgām beigām. Abas puses tomēr tiek sāpinātas, varbūt vienam tomēr vairāk sāp, bet tik un tā. un vimokošākā ir tā cerība un teiciens – a ja nu? nez ko liktens vēl var izspēlēt. jaunu atkalsatikšanos?
2009.01.05. | 20:04Tieši tā – tādi arī ir tie posmi.
2009.01.08. | 00:33Gan manā gadijumā, pēdējajā, nekad nav draudzīgas attiecības.
Bet ko darīt tad, ja katru reizi liekas, ka viss ir beidzies un jāsāk dzīvot tālāk, bet vienalga viens pie otra atgriežas, viens otru uzmeklē?
2009.04.16. | 19:21Visgrūtāk ir aptvert to, ka nu atkal esi viens…un neviena padomi nelidz, neviena mierinajums…liekas, ka izdegt var no mīlestības
Attiecibas katrai pusitei ir jāveido un tam visam jāpievērš liela uzmanība abpusēji, sākumā protams pirmie 4- 5 mēneši viss ir ideāli pec tam partneris apnīk un attiecības tur cieņa, tas viss ir tikai dabiski, piemēram šī sieviete nevar ar vienu viņai patīk mainīt partnerus, varbūt viņa paliks arī vecmeitās
2009.05.15. | 10:40Njāa
atbilst patiesibai ..
2009.08.24. | 10:21šobrīd atrodos kautkur pārejā no 2.punkta uz trešo. sāp neizturami, bet kā saka, laiks visu noliks savās vietās un parādīs lietas īsto būtību.
2009.08.26. | 10:50Man jau šķiet, ka patiesībā sāp abām pusēm gan uzmetējam, gan pamestajam. ne vienam, ne otram nav viegli, tas, kurš izšķīries par attiecību pārtraukšanu noteikti prāto par to, vai tas bija pareizais solis. tas kurš tapa pamests vai nu vaino sevi pie notikušā vai visticamāk to otru, kas izvēlējās izbeigt attiecības. Vispār tās attiecības un mīlestība manā izpratnē ir kaut kas mistisks kā var vienā brīdī mīlēt, lolot utt., bet jau pēc 3 mēnešiem šķiet, ka varētu no dusmām nogalināt to otru un par ko’, kāpēc nav ne jausmas – vienkārši tāpat tāpēc, ka attiecībās valda rutīna, tāpēc, ka viens otru vairs nesaprot. Es apbrīnoju tos pārus, kas spējuši kopā nodzīvot visu mūžu – vai tiešām tā ir mūža mīlestība vai vienkārši cilvēki ir par maz drosmīgi, lai izbeigtu neizdevušās attiecības un turpina dzīvot kā ir ar cerību, ka kādreiz viss būs labi. Es uzskatu, ka nav ko mocīt ne sevi, ne to otru, ja nesanāk tad nesanāk un galu galā nav ko vienam otru vainot. Bet vispār grūti noticēt, ka pastāv arī mīlestība līdz mūža galam – varbūt vienīgi līdz galam nepiepildīta, neizbaudīta, varbūt tāda jā.
2011.07.13. | 18:15Es domaju ka jebkuras attiecibas agri vai velu beigsies, jo mes tik atri mainamies un ari cilveki kas mums ir apkart mainas. Luk tapec me nevaram vairs sadzivot ilgu laiku ar vienu cilveku.
2011.07.16. | 13:06