Ikviens no mums dzīvē meklē to ideālo savu un vienīgo. Ar kuru pavadīt trakākos gadus un vecumdienas. Te nu es aizdomājos, vai nevar būt tā, ka mūsi īstais/ā ir tas cilvēks, ar kuru mums bija pirmās nopietnās attiecības? Te nu rodas jautājums, kas tad, piemēram, zem 18 gadiem skaitās nopietns. Es domāju, ka tad vēl nav dzīvošana kopā, bet varbūt jūs dzīvojat kaimiņos, vienā miestā, vai jums ir neliels attālums. Un tomēr, varbūt viņš vai viņa nav tas, ar kuru jūs zaudējāt nevainību, bet esot tīņa vecumā, tu jūti, ka viņš ir tas īstais. (jā, kaut gan šādi liekas vienmēr, kad sākas attiecības). Paiet gads, divi. Protams, ka sākas lielāki strīdi un galu galā, nesaskaņas un runāšana par šķiršanos.
Un tomēr, ja nu viņš/a ir tas īstais? Ir dzirdēti daudzum daudz notikumi iz dzīves, ka tās pirmās nopietnās attiecības velkas ilgi jo ilgi. Jūs šķiraties, jūs guļat ar citiem, jūs atriebjaties un cenšaties padarīt viens otru greizsirdīgu, netiekaties mēnešiem ilgi, mainat tel. nr. un tomēr – ilgojaties. Tā ir kā spēle. Bet kāpēc tā notiek? Tas ir liktenis vai mēs paši esam pie tā vainīgi? Un kā paliek ar teicienu, ka ja cilvēks liek ciest, tad viņš nav tas īstais? Un tomēr, notiek šī spēle ar pakaļdzīšanos. Arī manā dzīvē ir šāds periods, ka tad, kad liekas, nu viss, viss ir galā. Paiet laiks un viņš uzrodas. Un esmu dusmīga, ka atkal sagriež manu dzīvi kājām gaisā. Bet tāpat ļaujos. Vai tas ir kāds naivums, vai pareizā sieviešu intuīcija, kura čukst, ka uz šo brīdi viss ir galā un viņš vēlas jaunas izjūtas, bet mīl mani. Ka varbūt viņam kā vīrietim to vajag, lai es taisu greizsirdības scēnu un pieraudu spilvenu, lai celtu viņa pašapziņu. Lai viņš jūt to, ka nav man vienaldzīgs. Kas tas ir?
Galu galā. Kad biju maziņa, gadi 7, man kaimiņos dzīvoja skuķene, kurai tad bija ~14 gadu. Un viņa draudzējās ar puisi no kaimiņmājas. Iznākumā, arī šobrīd viņi ir kopā, precējušies un viņiem ir bērns. Un tas ir tieši tas par ko es runāju, viņiem gāja kā īstā ziepju operā.
Tas, vai viņš ir vai nav īstais mums jājūt pašiem. Bet kad zināt, ka game over? Un, ka viņš vairāk nepados ziņu?
pievienot Sekoman.lv
[...] Ikviens no mums dzīvē meklē to ideālo savu un vienīgo. Ar kuru pavadīt trakākos gadus un vecumdienas. Te nu es aizdomājos, vai nevar būt tā, ka mūsi īstais/ā ir tas cilvēks, ar kuru mums bija pirmās nopietnās attiecības? Te nu rodas jautājums, kas tad, piemēram, zem 18 gadiem skaitās nopietns. Es domāju, ka tad vēl nav dzīvošana kopā, bet varbūt jūs dzīvojat kaimiņos, vienā miestā, vai jums ir neliels attālums. Un tomēr, varbūt viņš vai viņa nav tas, ar kuru jūs zaudējāt nevainību, bet esot tīņa vecumā, tu jūti, ka viņš ir tas īstais. (jā, kaut gan šādi liekas vienmēr, kad sākas attiecības). Paiet gads, divi. Protams, ka sākas lielāki strīdi un galu galā, nesaskaņas un runāšana par šķiršanos. (more…) [...]
2007.10.23. | 20:38Man tuvai personai taa turpinaajaas 10 gadus. Vareeja aizbeegt uz pasaules otru malu – vienalga atrada, miileeja un bija. Bet galu galaa, izshkjiiraas. Katram ir sava dziive. Citas otraas pusiites, tomeer taa miilstiiba nav mirusi..
Un otrs gadiijums – vairaak kaa 5 gadus abi pleesaas kaa kakjis ar suni. Izshkjiiraas, paskraidiija pa labi un pa kreisi un atkal sagaaja kopaa. Peec tam izshkjiiraas.atkal vinji satikaas peec 3 gadiem. Bija bail atkal noticeet, ticeet, bet vinji apreceejaas un pavisam driiz gaidaams gjimenes pieaugums.
Ej nu sazin!
Miilestiiba patdsmit gados liekas tik ljoti liela un nepareiza.
2007.10.23. | 20:54To, ka tev jau kāds ir paspējis caurumu sabakstīt, vēl nenozīmē, ka viņš būs tev īstais
Galu galā, ja ir lemts, tāpat notiek 
)
2007.10.23. | 21:18šoreiz te nav runāšana par caurumu bakstīšanu.
2007.10.23. | 21:30Krist2ps laikam par laulību konsultantu taisās.
Manuprāt cilvēks pats to vismaz kaut kādā mērā nosaka. Jo rūpīgāk izvēlēsies, ar ko ielaisties ilgstošās attiecībās, jo lielāka iespēja, ka ielaidīsies ar īsto.
2007.10.23. | 22:41The neverending story
2007.10.24. | 01:08Ir gadījies redzēt tādas “vienīgās” mīlestības dažai labai zeltenei vēl līdz 17 gadu vecumam grūti saskaitāmā daudzumā. Atliek vienīgi brīnīties par viņu sirds plašumu. Tikai – šie aktīvie vienīgā meklējumi stipri vien devalvē šīs jaunkundzes vērtību puišu acīs. Nu un sanāk arī tā, ka pēc gadiem satikušies šī persona ar vienu no viņas vētrainās jaunības “vienīgajiem”, abiem bijis daudzi un daudzas. Tad nu samet kauliņus kopā pēc principa – ar kādu tak vajag. No malas atkal bieži tas izskatās ļoti pat romantiski, ja nezin priekšvēsturi un nepazīst šos personāžus tuvāk. Nu bet – kurš varam apgalvot, ka pazīstam visus un visas?!?
2007.10.24. | 07:43Tā ir vienaldzība, vienkārši vienaldzība pret uzticēšanos…
2007.10.24. | 09:45Mans EX joprojām ir man labs draugs, un man jāpiekriit, ka koliidz viņam vajag paliidzibu vai vnk parunāties, es viņam neatsaku- NESPĒJU/NEGRIBU!
Tad viņš kādā labā dienā man pateica: “TU esi kā pelavu maiss kas uzsūc manu negatiivismu un pesimismu, kā tāda lelle kuru izvilkt kad savajagas un izgāzt savas dusmas un naidu! Bet tomēr esi vieniigais cilvēks, kas mani jebkad ir miilējis un mani saprot vislabāk!”
Un tas man jādzird pēc pusotra gada šķiršanās, kaut arii tagad viņām ir cita, ar kuru viss nav iipaši spiidoši…
Vai tāpēc man tagad cerēt un gaidiit, ka kādreiz atkal būsim kopā!?
2007.10.24. | 09:53Ta ka mani piepisuši, es gatavs rīklē nazi iegrūst (sencim profesija kāvējs bija), nevis kaut ko palīdzēt vai uzklausīt.
2007.10.24. | 10:18Mfz:
2007.10.24. | 10:31un tā esi nolēmis turpināt liidz savai pēdējai dienai???
Izrādās esi iipaši atriebiigs un no Tevis jābaidās…
Ne vienmēr tas pirmais ir tas īstais un ka visas nākošās attiecības ir balstītas tikai uz to, lai atriebtos, lai aizmirstu!
2007.10.24. | 11:27Un ja arī tā notiek, tas patiesi bērnišķīgi, kas bijis bijis, jāaizmirst un jāļauj dzīvot tālāk gan pašam sev gan arī otram cilvēkam, nekaļot kaut kādus atriebības plānus
Piekrītu, kalt nevajag, vajag realizēt, realizēt sāpīgākajā brīdī!
2007.10.24. | 11:39Ja vēlas atriebties savam mīļotajam tad jādomā vai vispār viņš viņu jebkad ir mīlējis? Lai kādas sāpes ir sagādājis otrs, homo sapiens spēj to saprast un samierināties ar to arī bez atriebības!
2007.10.24. | 12:23Samierināties ka tevi kā švammi izmantoja, noslaucīja netīrumu un hops, izmet, tas nav pa homo sapieniski, līdz ar to jārīkojas pretī ne pa homo sapieniski…
2007.10.24. | 12:27es domāju ka reti kurš uzsāk attiecības ar domu kādu pataisīt par švammi, vnk ja saprot ka nekas neizdosies tad labāk uzreiz pateikt “čali, atā atā, nekas nesanāks” būtu daudz labāks variants nekā gadu vazāt aiz deguna krāpt un mīlēties izliekoties ka tas patiešām sagādā baudu? Tā būtu vēl lielāka cūcība pret otru cilvēku, protams, ka tas, kurš patiesi iespējams “mīl” to otru būs nedaudz sāpīgāk šķirties bet vai tāpēc ir jāatriebjas? Jākaļ kkāds atriebības plānos? Camōn! 21. gadsimts, kad viens zem otra guļās bez jebkādām emocijām. Galvu augšā un skatīties uz nākošo “mīlestības upuri”!
2007.10.24. | 12:57nu es domaaju, ka tas nav iistais, ja shkjiras un saietas, shkjiras un saietas, jo tas jau noziimee ka kaut kaadaa zinjaa nav saderiibas. ja ir iistais tad nemaz neshkjiras, speej sadziivot un probleemas risina bez tik radikaala risinaajuma kaa shkjirshanaas, jo no taas baidaas, baidaas zaudeet to savu “muuzha miilu”. I have spoken.
2007.10.24. | 13:21Paldies Kurpīt, ka apgaismo mani, kādā laikā mēs dzīvojam, un kā patiesībā ir jādara…
2007.10.24. | 15:17es domaaju ka tagad shiiss dauziishanaas ar tiem iistajiem un neiistajiem ir tapeec ka ir vienkaarshi daudz iespeeju… kaa jau te piemineeja – ir 21gs!!! aizshaut kaut kur nesagaadaa ne mazaakaas probleemas. Un ja reiz esi kur aizshaavis (un ja veel uz to briidi esi pastriideejies ar savu pusiiti) tad maz nevajag lai uz to briidi uzrodas cits iistais.
Un vispaar cilveekam jo lielaaka izveele jo suudiigaak vinsh pats saprot ko vinjam vajag un kas buutu vinja iistais. untaa nu sanaak ka iisto pagadaas diezgan daudz
2007.10.27. | 23:11Psc! Ko tādu no Tevis, Iev, negaidiju! xDD
2007.11.09. | 04:05Bet metka trāpiji!
Huhims – vards vietaa
2007.11.30. | 12:20pirmais NEKAD nevar buut istais, tas nu ir točna!1
esot kopa ar pirmo draugu/draudzeni liekas ka tas bus visu muziibu, bet paiet laiks un tas cilveks konkreti apniik, ipasi tad ja otrs cilveks ir uzbazigs ar milestibas apliecinajumiem. ta nu tas ir, pirma milestiba NEKAD NEBUS istaa!!!!!!!
2007.12.05. | 19:40Man tas vairāk izklausās pie pieraduma, ne pēc “īstā”.. ar to pirmo ir daudz vieglāk un ērtāk, kā ar jaunu. Gribas tak dažreiz atpūsties
Manuprāt jebkurš gribēs pamēģināt seksus arī ar citiem – lai cik primitīvi neizklausās.. un skraidīšana būs.
2009.01.08. | 01:12man ari tas pats bija. ar savu irm dzeku. Sakuma viss bija tik ideali, ka jau liekas, pirmais istais vienigais. gaja gadi, attiecibas kluva drausmigas, es vnk tiku pazemota lidz pedejam . betmana galva bija ta saucama milestiba, ka es to nemaz nejutu, ka esmu pazemota, vins bija vislabakais, un istakais… un tad naca askaidriba, mes izskiramies(kartejo reizi), bet soreiz es sev nosoliju, ka ta bija pedeja reize, u vairs nekadas piedosanas….
pagaja 2 meneshi, un sanaca , ka mes abi atradamies viena baluka. Un vakara gaita protams vins sauca mani parunat, es jau zinaju, kas sekos, un ta ari bija. Bet es sev galva saku, tu tacu pati sev apsoliji,un es vinjam atbildeju:
“Piedod, bet tavs vilciens jau aibrauca, un pats vien pie ta esi vainigs !”
ja pec tam protams sekoja asaras, pat vins raudaja, tad es nodomaju, varbut, ka ir verts, bet ne, vins palika sezot, raudot, bet es vienkarsi pagriezos un aizgaju…
Protams, ik pa laika vinju atceros un satieku, un tas sajutas patikamas, kuras izjutu atceros… bet pateicos Dievam, ka man pietika drosmes, pagriezties un aiziet …
sorry, ka tik gari… :s
2009.06.05. | 12:31mana klaviatura, piedodiet
2009.06.05. | 12:32