Bija rudens lietaina diena. Nu gluži kā šodiena. Viņa devās mājās. Bija aizkavējusies darbā. Lai gan tos mazos darbiņus varēja atlikt uz rītdienu, viņa tomēr gribēja uzkavēties, jo pēc nepatīkamas telefona sarunas ar viņu, intuīcija teica, ka nekas labs nav gaidāms. Viņš bija manāmi uzvilcies pēdējā laikā. Vienreiz, pat kādā dzimšanas dienas ballītē dažu paziņu priekšā, iecirta viņai pļauku par to, ka viņa koķeti sasmaidījās ar savu darba kolēģi…

Viņa nespēja īsti koncentrēties papīru kaudzei, kas priekšā uz galda gulēja. Viena vienīga doma pa galvu gruzdēja – kāpēc viņš vairs nav tāds kā agrāk? Kur bija pazudis viņa mīļums? Ko viņa dara nepareizi, ka viss iet šķērsām? Jautājums pēc jautājuma iezagās galvā. Lietus lāses vienmērīgā ritmā sitās pa palodzi. Ielās jau bija iezagusies tumsa. Viņa saprata, ka jādodas mājās. Paceļam iegriezās veikalā, lai nopirktu pārtiku un, lai pagatavotu viņam vakariņas, lai gan jutās nogurusi, tomēr vēlējās palutināt viņu. Veikalā pie kases viņa satika to pašu darba kolēģi, ar kuru reiz bija sasmaidījusies. Vārds pa vārdam, un pieklājības pēc viņš piedāvāja viņu aizvest līdz mājām, jo laukā lietus nemaz nedomāja mitēties. Viņa piekrita. Pie mājām, kāpjot no mašīnas, viņa pateicās un sirsnīgi pasmaidīja un pamāja savam kolēģim. Viņa nodomāja, cik daudz cilvēku viņu apskaustu, jo retajam ir tik jauki darba kolēģi…

Viņa dusmas auga. Par to, ka viņa strādā kopā ar to idiotu, kad tajā ballītē smaidīja kā pārgribējies tītars, par to, ka viņa speciāli velk ko pieguļošu uz darbu, par to, ka viņa darba dienas rītos tik ilgi pucējas pie spoguļa, par to, ka viņa uzkavējās darbā, par to, ka viņai liekas, ka viss ir labākajā kartībā, par to, ka viņa kaut ko slēpj un domā, ka dzīvo kopā ar muļķi, par to, ka atkal un atkal tas stulbenis no darba ir blakus viņai dienu dienā, par to ka pēc darba viņa tika atvesta mājās… Asinis deniņos pulsēja. Iedzertais alkohola daudzums palīdzēja naidu uzjundīt. Viņa ienāca pa durvīm…Viņa smaida…Tas viss tik ļoti kaitināja. Viņa nedrīkst smaidīt, ja es to nevēlos! Viņa būs tikai mana! Viņa nekur no manis neaizmuks! Man jāpārmāca tā palaistuve, kas nodrāzusies no mašīnas izkāpa un smaida it kā es neko nezinātu! Kuce!

Viņš sagaidīja, kamēr viņa novilks zābakus. Līdz ko tas bija izdarīts, viņš agresīvā tonī pajautāja, kur viņa ir bijusi. Viņa nesaprata, kas lēcies, kāpēc atkal jāstrīdas. Viņas maigais balss tembrs palīdzēja naidam augt. Pārmetumi bira kā koku lapas rudens viesulī. Viņa izlēma klusēt, jo jutās pārāk nogurusi. Ignorēšana palīdzēja savākt spēkus un sakoncentrēt tos viņa dūrē. Notika nelabojamais. Viņš viņai iesita. Uz mirkli viņš jutās perfekti. Jutās kā uzvarētājs. Bija tik labi redzēt, kā viņa sāpēs saķer galvu un neizpratnē lūkojas viņa acīs, tā kā mazs kucēns, kas pirmo reizi dabūjis pērienu. Jā, nu būs viņai mācība. Šādas mācību stundas sāka kļūt ar vien biežāka… Viņš iemanījās vairs viņai nesist pa seju, lai tas nebūtu tik ļoti acīmredzams. Viņa sāka ticēt tam, ka ir pie visa vien vainīga.

Saskaņā ar Eiropas Padomes statistiku, viena no četrām sievietēm savā mūžā ir cietusi no vardarbības ģimenē, un 6-10% sieviešu cieš no vardarbības ģimenē katru gadu, un vardarbība ģimenē ir biežākais nāves un invaliditātes cēlonis visām sievietēm vecumā no 16 līdz 44 gadiem…