Agri vai vēlu katras attiecības nonāk strupceļā un ir jāsaruj savas saites ar partneri. Tam var būt dažādi iemesli – krāpšana, nesaderība, nāve utt.. Šajā gadījumā pievērsīsim uzmanību krāpšanai. Negribu runāt par to, kas pareizi, kas nē utt., bet tieši kāds paliek cilvēks pēc tam, ka ir izšķīries ar to otru dēļ krāpšanas.

Varu pastāstīt no savas pieredzes: biju kopā ar vīrieti 2.5 gadus. Mīlestība bija, attiecības likās ideālas, viss notieka. Perfekti. Daudzi domāja, ka aprecēsimies. Draudznenes un draugi jau mani bija norakstījuši kā ģimenes cilvēku. Līdz pienāca mirklis, kad attiecības iegāja citā stadijā. Mans bijušais bija uzņēmējs un ar vien biežāk sāka braukt uz vienu no kaimiņvalstīm. Likās pats par sevi saprotams, jo tika dibināts vēl vien uzņēmums un tam bija jāvelta lielāka uzmanība. Jo biežāk bija prom, jo vairāk kaut kā palikām svešāki viens pret otru (ienāca pratā teiciens – kas no acīm prom, no sirds ārā). Līdz brīdim, kad tika pieņemts lēmums katram iet uz savu pusi. Pagāja pusgads, nereti sazvanijāmies kā parasti draugi un vienā jaukā dienā, kad šim beidzot nebija beidzot dūša papēžos uzzināju, ka patiesībā esmu krāpta un ka tā otra ir bijusi pāris mēnešus paralēli manīm. Man bija aizdomas, tik negribējās ticēt. Viņam bija variants par dubulto dzīvi, tikai šajā gadījumā bija vieglāk mūs abas paturēt, jo atradāmies dažādās valstīs. Momentā saliekot savā naivajā galviņā visus faktus, nāca atklāsme kā dažādas lietas neredzēju, kad bijām kopā. Īsāk sakot, tas mani izmācija un diezgan spēcīgi pārvērta manu raksturu.

Lai vai kā tagad dzīves uztvere ir savādāka. Jaunas attiecības esmu dibinājusi, bet nevienas nav bijas ilgstošas. Nezinu, bet liekas jau savādi, ka man jau ir divi viedi kā agri vai vēlu no viņiem atbrīvojos:

1. Satiekoties ar vīrieti vērtēju daudz dažādus faktus. Ja attiecības jau ir ieguvušas kaut kādu sākuma posmu, tad partneris tiek skatīts zem lupas. Šajos gadījumos esmu viņus uzrāvusi izklaidējoties ar citām meitenēm. Nē, es nedomāju kā ar parastām draudznēm vai ko tamlīdzīgu, bet kā ar zaķiem. Vai nu manas paziņas šos vīriešus ierauga publiski ar citām, vai pati caur dažādiem faktiem uzrauju, bet es neskumstu, manī ir iekšā tāda kā gandarijuma sajūta, ka domāju pareizā virzienā un jau bija licies, ka vīrietis ir tendence uzturēt ar vairākām sakarus. Varbūt pat stulbi un bērnišķīgi liekas, bet jūtos uzvarērtāja, ka spēju ātri atkost šos vīrīešu plānus neļaujot sev galvu lieki čakarēt. Nē, es netaisu kaut kādus skandālus vai ko tādu, bet mierīgi nostādu viņus fakta priekšā un pazūdu kokos.

2. Šis otrais variants atkal ir mazliet kucisks (piemērotāku vārdu nevaru atrast). Ir satikti jauki vīrieši, nekas slikts viņos nav bijis. Bet… Ilgāku laiku satiekoties izjūtu viņu atkarību no manis, viņi sāk savu dzīvi manāmi pārkārtot manējai. Tas smacē nost. Kad jūtu, ka viņš ir manējais un es pārvaldu viņu, man intrese lēnām sāk zust. Tā jau varbūt liekas, ka ideāli viss, bet vienmēr pēc kāda laika ir pārmetumi, par to, ka veltu pa maz laika, izklaidējos ar draudzenēm, nepieregulēju savu dzīvi viņa. Satiekos ar savām paziņām – vīriešiem, tas rada greizsirdības scēnas no viņu puses. Es protu iziet uz kompromisiem utt., bet man arī ir sava dzīve, kuru nevēlos mainīt dēļ vīrieša. Man tas liekas loģiski. Es labāk aizmūku no šīm attiecībām, jo tas pārāk daudz prasa no manis. Mans egoisms laikam man ir dārgāks par kaut kādām attiecībām, vai arī nav neviens, kas licis man vīņā iemīlēties.

Īsais nobeigums: Varbūt kādam liksies, ka neesmu vēl pārdzīvojusi kaut kādu šķiršanos vai ko tamlīdzīgu, bet tā nav. Esmu pat gatava jaunām attiecībām, bet vienmēr viss izvēršas vienā no šiem diviem variantiem. No bijušajām attiecībām cilvēks mācās un tās viņu pārvērš. Arī negatīvais velkas līdz uz jaunajām attiecībām un nereti cieš kāds kas to nav pelnijis. Viss mainās un plūst, arī mēs cilvēki izmainamies un izmainam citus.