Nereti mūsdienu sabiedrībā attiecības tiek veidotās pamatā uz materiālām vērtībām. Ar materiālām vērtībām domāju tieši naudu un mantiskas lietas. Visbiežākie gadījumi ir sastopami, ka tieši vīrietis “uzpērk” sievieti ar naudu. Nezinu, kur īsti ir tā problēma – sieviešu neaptēstajās galvās, kam nosliece ir uz materializāciju vai vīriešu pāvu dabā – dižoties ar kādu uzpirktu skaistu ķermeni ar gludu galvaskausa sastāvdaļu.

Man arī ir dažas paziņas – sievietes, kas tieši tādējādi uztur attiecības ar vīrieti, jo tas viņai piebāž maku (drīzāk kaut ko citu…)ar naudu un viss viņas lielais darbs ir iztērēt to. Piebāž skapi ar drēbēm, pielipina sev nagus un atdodas netieši par latiem. Kad uzjautāju viņām vai jūt kaut ko pret šo vīrieti, tad seko atbilde, ka patīkot, un gan jau ar laiku iemīlēšot. Ha ha, gan jau ar laiku iemīlēšot? Viena mana paziņa jau 3 gadus šādi mēģina iemīlēties… Brīnos kā viņa no iekšas pati sev sagruzdusi un kā viņu apmierina dzīvē ar kādu tēvaini, kuru nemīl. Šeit attiecībās nekas nenotiek ar atdevi. Viss pēc principa – iedod naudu, tad arī nodrāzīsimies, ok, pēc tam brokastis solos ar uztaisīt…

Es jau viņām nepārmetu, ja jau vēlas lai dzīvo tādu kā viendienīša dzīvi… Kāpēc viendienīša? Tāpēc, ka nereti šajās attiecībās vīrietis ir noteicošais un līdz ar to, ja spēļmantiņa apniks, to ir vienkārši nosviest malā un sagrābt jaunu mantiņu, kuras mūsu vidē netrūkst. Īsti neizprotu kur ir problēma pašiem parūpēties par savu materiālo labklājību, nevis tēlot dārgus žigolo. Iespējams atbildi jau arī zinu – kāpēc nodarbināt savu galviņu, ja ir kas pelna manā vietā. Bet kā paliek ar drošības sajūtu un stabilitāti? Atliek tik noteicošajai pusei pamest uzpirkto mantiņu, kad puņķi un asaras pa gaisu, ka dvēsele piekakāta (atvainojos) utt. Šādos gadījumos, ja kāds man par to žēlojas palieku tādā kā dilemmā – iesist vienu taisno vai pagriezt muguru un ignorējot aiziet. Parasti nostrādā otrais variants. Tas ir tāpat kā iet pa varavīksni – saules staru apspīdēt ir viss, bet beigu beigās mēs nonāksim uz zemes. Ak, tīrās šausmas, kāda ir sejas izteiksme šiem cilvēkiem pieliekot kāju pie zemes, tāda, ka visa pasaule būtu pret viņiem. Bet kurš tad vainīgs, ka viņu dzīves tā iegrozījušās? Loģiski domājot, ka paši vien ir, nekad jau nedomā uz priekšu, bauda dzīvi (cik nu dzīve) utt.. Skatos un brīnos uz viņiem kā šāds seklums var iedragāt prātu.

Noslēdzošā daļa – protams, es pilnībā saprotu, ka ir dažādi cilvēki ar dažādām dzīves prioritātēm un visi mēs nespējam būt vienādi, bet vajag padomāt par sevis cienīšanu, ilgtermiņa mērķiem utt..

Un vēl – šeit nedomāju par viena randiņa izmaksām, uzsaukšanu vai ko tamlīdzīgu, bet gan kopdzīvi bez mīlestības ar seksu pa naudu.