Cik dažādi mēs esam, cik dažādi likteņi… Dažbrīd paliek baisi, noraugoties uz cilvēkiem ar ko esmu kopā augusi, savām bērnības acīm un sirdi uzskatījusi par draugiem. Laikam kaut kur lasīju tādu tēlainu domu, ka visu mūsu dvēseles ir baltas, tikai laika gaitā tās kļūst pleķaini netīras… vienam vairāk, citam mazāk.

Kāpēc viens mans klasesbiedrs sēž cietumā par slepkavību, bet cits braukā krutā bembī, kruķī savu biznesu un vispār tā teikt dzīvo cepuri kuldams? Esmu meitene no laukiem, tur arī bija manas pirmās draudzenes. Varu viennozīmīgi apgalvot, ka vislielākā plaisa divu cilvēku starpā veidojas nevis no materiālā stāvokļa atšķirībām, bet gan no izglītības atšķirībām (pēdējais gan iespaido pirmo). Bija man 15 gadu vecumā kāda draudzene (vārds šeit nebūtu svarīgs), viņa bija par mani vecāka, pēc devītās klases aizgāja mācīties uz arodskolu. Nezinu, vai vide ir vainojama, bet es savā vidusskolā pat vēl ar puišiem nebiju bučojusies, kad draudzenei bija visai plaša seksuālā pieredze- atkal robs attiecībās – es biju atpalikusi. Tajā pašā laikā- ja gribējās parunāt par kaut ko vairāk vai mazāk nopietnu- kaut vai lai apriestu labu kino, nerosījās mūsu sarunas. Braucu ciemos pie vecākiem un pieķēru sevi pie domas, ka nemaz nevēlos satikt šo meiteni, labprātāk mācījos mājasdarbus… Zubrīte… Bet tajā laikā man tas tiešām bija aktuāli. Nepagāja īpaši ilgs laiks no iestāšanās arodskolā, kad meitenei pieteicās bērniņš, piedzima puika. Tad jau mūsu attiecības bija totāli nekādas- tiešām nekādas, jo bijām vēl kādu sīkumu dēļ saķērušās, tagad pat īsti neatceros par ko… Puika bija diezgan maziņš, kad pieteicās otrs bērniņš, laiks tik ātri paskrēja… Bet visvairāk mani šokēja meitenes briestošais vēders pēc otrā puikas, trešā bija meitenīte. Arī tagad laiks nestāv uz vietas un bērniņi jau lieli. Jaunā sieviete nestrādā, dzīvo no bērnu naudas. Sāp sirsniņa par bērniem, kad vietējā lauku veikalā viņa ar brūtgānu pērk šnabi un mazais palūdz konfektes, bet mamma uzkliedz: „Aizveries, nav naudas.” Jauna sieviete… Kas viņai darās galvā? Kādi ir viņas sapņi, emocijas, pēc kā viņa tiecās? Jo man šķiet, ka mēs katrs kaut ko gribam sasniegt… mani ierauj azartā nospraust sev dažnedažādākos mērķus un es eju tiem pretī, nešaubīdamās par pozitīvu iznākumu, un viss notiek tā kā tam jānotiek. Un šī jaunā sieviete nav vienīgais šāds variants. Bet kura gan maza meitene ir sapņojusi kļūt par daudzbērnu māti bez darba un naudas? Kur izkūp visas ilūzijas par laimi???

Nezinu, kāpēc man spilgti palikušas atmiņā burtiski pāris sekundes – vakars, pēc darba devos uz mājām, ceļš nav īss, šoseja, braucu garām kādām mājām, uz ceļa malas sieviete, ratiņi, kur iekšā sēdēja bērniņš (2 gadu apmēram), un blakus sievietei vīrietis – noaudzis, kailu ķermeņa augšdaļu, izskatījās manāmi iereibis, nezinu, par ko bija saruna, bet vīrietis likās par kaut ko neapmierināts, sieviete viņam maigi pieskārās pie pleca- kā mierinātu, vīrietis viņas roku rupji atgrūda, iztaisnojās kā gailis uz cīņu. Tas bija neizskaidrojami pretīgi, vīrietis šķita atradis kādu par kuru viņš ir spēcīgāks un jūtas varens. Un tas acu skaties, kuru redzēju burtiski sekundi – niknuma un pārākuma apziņa bija šajā skatienā… Var jau būt, ka es kaut ko tajā visā pārpratu, bet tās sajūtas, kas mani pārņēma nebija necik labas… Un cik gan nav tādu pāru, kuru ikdiena saistās ar kautiņiem un lamāšanos…Kas ir šo attiecību pamats? Vai šie cilvēki zina, kas ir cieņa? Kas ir mīlestība? Un kas ir mīlēšanās nevis tikai pliks pļek pļek sekss?