Pēdējo gadu laikā esmu novērojusi interesantu sabiedrības novērojumu: tieši 15-35 gadu vecuma cilvēkiem. Es to pat atļautos nosaukt par tādu kā slimību, kurai piešķirtu nosaukumu – trusīša sindroms. Pazīmes šai slimībai ir šādas – iekārdināt un iegūt pretējā dzimuma miesas, uzsist rekordu partneru nomaiņai viena gada laikā, tieksme dabūt to, ko nedrīkstētu.
Pie šīs grupas varu pieskaitīt 70% savas paziņas un 50% savu draugu (man ir tikai divi cilvēki drauga vārda cienīgi un viens no viņiem mēdz saslimt ar šo sindromu). Trusīša sindroms izpaužas pavisam vienkārši – otra cilvēka krāpšana jeb laišana pa kreisi. Nezinu, kur ir problēma – manos iesīkstējušos principos vai sabiedrības nosliecei drātēties uz nebēdu. Es jau nesaku, ka tur kas slikts, līdz brīdim, kad tiek krāpts it kā mīļotais cilvēks. To nekad nēesmu tā īsti sapratusi kā var dzivot dubulto dzīvi. Saprast, bet ne piedot spētu kaut kādu gadijuma sakaru. Savādi arī liekās, ja raugos no trešās iejauktās personas puses – kā var samierināties ar mīļākā vai mīļākās statusu. Manu paziņu vidū arī ir šadas 3. personas, šad tad nākas uzklausīt stāstus par to, ka šai 3.personai tiek sasolīti zelta kalni un kad nākotnē viss mainīšoties, tikšot pamesta sieva/vīrs utt. Esmu mēģinājusi vest pie prāta, bet naivums, mīlestība un dzivnieciskie instinkti ir pārāk spēcīgi viņos…Ir protams gadījumi, kad notiek dārgā maukošanās – 3. personai tiek materiāli labumi par viņas veltīto laiku. Man pašai ir bijuši lērums vīrieši un puikas ar piedāvājumiem un velmēm ko sabīdīt, citreiz esmu balansējusi uz robežas piekrist vai nē, jo dažkārt liekas ka iešana pa kreisi ir jau kā standarts, bet prāts man vienmēr ir pakļāvis ķermeni un esmu spējusi atteikties no 3. personas lomas. Stulbi? Neprotu baudīt dzīvi? Iespējams, bet labi apzinos, ka pašai būtu grūtāk sadzīvot ar to, ka esmu bijusi kaut kāda piedeva kas atsvaidzinājusi kādam seksuālo dzīvi. Man patīk būt vienīgai un otrā plāna loma man neder. Teiksi iedomīga? Es atbildēšu: drīzāk principiāla. Beigu beigā tas viss liek aizdomāties. Laulības tiek šķirtas, skandāli notiek bērnu priekšā, viss iet pa gaisu, bērniem no mazotnes jau tiek iesēts prātos nepareizs ģimenes modelis – kopā ar trešo personu. Laikam mani vecāki un daļa no viņu paaudzes ir no tāda kā dinozauru laikmeta – spēj pēc 5 mēnešu iepazīšanās, aprecēties un nodzīvot nu jau kā 25 gadus laimīgu laulības dzīvi. Apbrīnojami ir tas, ka raugoties uz viņiem es saprotu, ka man diez vai nospīdēs tāda laime, lai gan kas zin. Tieši šī paaudžu atšķirība ir tik manāma. Cilvēki nespēj vairs atrast sev ideālo un vienīgo, tiek izmēģināti visi varianti pēc kārtas un izvēle krīt uz labāko. Mēs vairs nespējam sastādīt prioritātes, paši iekuļamies ķezās iesaistot 3. personas vai kļūstot par šīm personām. Es nenosodu nemaz veselīgu seksuālo dzīvi un gadijuma sakarus, bet kāda velna pēc tas jādara, ja jau ir mīļotais cilvēks. Ja jau reiz gribās citas miesas, tad neomoci to otru un izrādi kaut mazāko cieņu pret viņu, pametot. Bail beigās palikt vienam? Agri vai vēlu paliksi, jo dzīvē viss atnāks ar uzviju atpakaļ.
Aug
19
Pievienoja Melnā Mamba
(4 balsis, vidēji: 4.25 no 5)
Loading ...
pievienot Sekoman.lv
Trusīša sindroms man nedraud.
2007.08.19. | 20:45Būt trešajai personai ir labi līdz brīdim, kamēr iesaistītās puses ir mierā ar radušos situāciju. Bet agrāk vai vēlāk šāda veida attiecības sāk kļūt pārlieku sarežģītas. tad ir divi varianti:
2007.08.19. | 20:591) visu izbeigt un atgriezties vecajās sliedēs (vai meklēt svaigas asinis);
2)palikt kopā ar cilvēku, kuram līdz šim bijusi mīļākā/ās loma. Tomēr uzreiz gribu atzīmēt, ka īpašu uzticēšanos šādās attiecības laikam nevarēs sagaidīt. Nez vai šim jaunajam pārim būs ticība, ka mīlotais nepārnāk laikā mājās, jo “vēl šādi tādi darbiņi jāpadara”
Galvenais ir godīgums, man nav bijis pretenziju būt trešajai personai, ja man atklāti pasaka, kas un kā. Bet tiklīdz tiek dots mājiens, ka īstenībā ir iespējami arī citi varianti, tad jau paliek grūtāk…sāpīgāk. Līdz beidzot sāk krāties aizvainojums uz dzīvi kopumā…
Cik nav dzirdēts par ārzemēm dzīvojošajiem latviešiem, ka viņiem tur ir otra ģimene… Pati esmu par to pārliecinājuies, gadījās man padzīvot tādā vidē… Anglija….bars ar viesstrādniekiem, kuri tā vien meklē sev kādu siltumu… Tāds kā dzīvnieciskums, tu nonāc it kā citā dimensijā, vairs neeksistē tava pagātne, tu nedomā par nākotni- ir tikai tagadne- smags darbs…un kāds mīļs cilvēks… Un tad, kad tu dodies uz Latviju, tu aizmirsti visu, ko esi piedzīvojis, dzīvojot tos pāris mēnešus ārzemēs… Tu dzīvo tālāk, izgriežot šo fragmentu, aimirstot cilvēku, ar kuru skaitīji krītošas zvaigznes, ar kuru spējis saprasties bez vārdiem, tu paraudi par visu, kas ir beidzies, bet dzīvo tālāk…jo zini, ka īstā dzīve ir tev blakus
Mani sasmīdināja šis “Manu paziņu vidū arī ir šadas 3. personas, šad tad nākas uzklausīt stāstus par to, ka šai 3.personai tiek sasolīti zelta kalni un kad nākotnē viss mainīšoties, tikšot pamesta sieva/vīrs utt.”
Kamōn, kurš mūsdienīgs, 21.gs cilvēks vispār spēj būt tik naivs un ticēt, ka nu pēkšņi kāds šķirsies, pametīs ģimeni. Tā notiek ziepju operās. Ne jau mūsu pasaulē, kurā teiksim tā, pēdējā laikā ar vien aktuālāka paliek ģimenes dzīve un stabilitāte.
Manuprāt, ja reiz esi izlēmis būt 3.persona, Tev ir jābūt vnk reāli domājošam un vēsam cilvēkam, kurš saprot – tas ir just for fun.
P.S. Atvainojos, es nemaz arī tālāk neizlasīju par vietu “utt”, šajā rakstā. neredzēju tam jēgu.
2007.08.20. | 03:55Ieva, varu Tev minēt konkrētu gadijumu, manu paziņu lokā ir 17. gadīga meitene, kura bija uzsakusi seksuālas attiecības ar vecāku vīrieti. No viņas puses skatoties šīs attiecības pārauga mīlestībā/apātijā (man grūti pateikt, kas tur īsti ir), līdz ar to vīrietim prāta pietiek, lai paspēlētu līdz un solītu kādu dienu būt tikai viņās, lai tik paciešas, jo viss nēesot tik vienkārši…
2007.08.20. | 08:07Savādi liekas, ka Tu neredzi, kas apkārt notiek.
P.S. Nav ko atvainoties, tāpat zinu, ka izlasiji līdz galam.
Pie tā, ka šādas maziņas meitenes tic tādiem funny stāstiņiem ir vainīgas ziepju operas.
DDD
Es vispār brīnos, ka mūsdienās skuķi tā tic večiem tikai par to ,ka pārguļ regulāri.
2007.08.20. | 10:42yeah, man ar taads viens chomaks ir, bet nu, lai jau, nav iespeejams neko iebilst
2007.08.20. | 14:43bet bet, ja jau esi viens, bez saistiibaam, tad tieshi jautrak ir sist rekordus!
Visi mēs tik gudri, tik gudri, savos 20 ar kaut ko gados.
Tieši šeit, nupat, es centos uzrakstīt kaut ko nu ļoti, jo ļoti gudru. Neizdevās.
2007.08.20. | 20:05saiko, centies katrā rakstā ko iepļaut aiz gara laika?
2007.08.20. | 20:07Precīzi.
2007.08.20. | 20:09Es te vispār sāku domāt,kas vispār ir mīlestība?
2009.11.06. | 00:28Bet,ja nav labi attiecībās un tu esi mēģinājis visvisādu variantus,sākot no psihoterapeita līdz okultajām zinātnēm,bet tam otram ne silts ne auksts-pat nepiepūlās padomāt kāpēc nav labi un ,ja kopā ir ģimene tad ko darīt?
Jā, nav gan vienkārši,ja ir bērni.
Jā,es esmu pret laišanu apkārt.
Bet kurš gan ir tik spēcīgs,lai dzīvotu bez siltuma?
Varbūt tā ir kāda psiholoģiska pataloģija meklēt siltumu? Vai vismaz kādu ar ko aprunāties?