Var jau būt, ka mums katram pasaulē ir otra ābola pusīte, bet cik daudz pa vidu jāiegrābjas sapuvušos ābolos… Prātam neaptverami…

Viss jau būtu labi, ja mazliet salauzta sirds būtu tā vienīgā skāde, tādas lietas jau ātri aizmirstas- iet laiks un nāk jauna mīla, bet, ja ar katru vīrieti (un, protams, arī sievieti) jāgūst jauna pieredze seksā, kura nemaz neliekas tik satriecoši jauka, tad kādā jaukā dienā jāpaliek divatā ar savu roku, kurai patiesi var uzticēties vai arī sliktākajā gadījumā, jāatsakās no jelkādas baudas vispār.

Viens no pēdējiem brīnumiem bija Kaspars. Nezinu, kur man prāts – laikam netauc atšķaidījās ar alkoholu, bet iepazīšanās vakarā likās varen jauks puisis, komplimenti vien, komplimenti vien… „Cik tu jauka! Cik tu mīļa!…”Bla, bla, bla, man jau patīk saldi vārdi…. Kāpēc gan neturpināt mūsu jauko pazīšanos… 2.randiņš lika nedaudz aizdomāties, kaut kas man nepatika tajā skūpstīšanās stilā, Kaspariņam tā mēle kā pusmirusi bute vāļajās man pa muti… Bij jābrauc mājās krist mana tālaika favorīta apskāvienos. Bet cik ta ilgi tā dzīvos, favorītam teju, teju kāzas, man tak ar par nākotni jādomā… Kaspars tāds kā labs kandidāts. Bij jāorganizē nākamā tikšanās, kas solījās izvērsies visai jauka, puisis uzaicināja uz savu dzimto pilsētu otrā Latvijas galā… Man tā kā drusku negribējās uzreiz tā pāriet uz kaut kādām nopietnām attiecībām, pieaicināju draudzeni līdz. Vakars izvērtās par garlaicīgu sēdēšanu, turklāt manam burvīgajam princim nebija nekādu pretenziju glūnēt uz manas draudzenes pakuplajām krūtīm. Doties prom neļāva mana kūtrā latviešu daba (nu kā mēs tā ciemos atbraukušas dosimies prom…).

Palikām pie puiša mājās, izreklamētās lielās mājas vietā, mums bij jāguļ lauku mājā ar tai piemītošu svešu cilvēku smaku… Draudzenīti noguldījām blakus gultā , paši sagūlām kopā, puika pat īsti nesagaidījis, kad draudzene aizmigs, ķērās vaļāt manu muti ar savu neveiklo mēli, centos saķert kādu prieku, bet nu nepadevās Tehniski viņš to mēli iebāza man mutē un grozīja pa apli. Man bij interesanti, vai viņam pašam patīk, tā arī pajautāju, vai patīk skūpstīties, jā, patīkot gan, neko daudz tur arī netielējos, tikai minēju, ka jocīgi gan viņš to dara. Un tās siekalas, man bij slapjš viss zods, kā tik viņs sāka virzīties uz krūšu pusi, es ātri noslaucīju muti- tak pretīgi, ka viss slapjš… Laikam šis sadomājās, ka varen prasmīgs gultā, man baigi sabudinājis ar savu mēli, Kaspariņš minēja zelta frāzi: „Nu ko pārejam nākamajā līmenī?” Es nezināju, smieties skaļi vai kā, bet būtībā man likās ļoti smieklīgi, ka šis ar 5 minūšu iesildīšanos, ar savu nekam nederīgo mēli, neskatoties, ka 20 centimetru attālumā guļ mana draudzene grib šļakstināt pārējos savus ķermeņa šķidrumus… vēl pie tam visu pasniedzot tā it kā mēs spēlējam kādu kompjūtera spēli… kur ir vairāki līmeņi…

Izbolīju savas acis superlielas, apnika man ar viņu tērēt savi dārgo miegu, pagriezu muguru un laidos miegā…

Un tam visam pa vidu bija liela jo liels izskata defekts. Nē locekli es tā arī neievērtēju, mani tas vienkārši vairs nesaistīja… Tie bija mati, kas manāmi atkāpās. It kā jau normāla parādība, bet, ja to cenšas noslēpt, pārķemmējot tos pāri pierei, tad izskatās diezgan graujoši…

Šis vēl tagad man kā dienasgrāmatai ik pa laikam atraksta pa dikti dziļai frāzei uz draugiem vai sms, piemēram: Čau!!kā iet laižu uz Rīgu uz slimnīcu.

Tas nekas, ka es neatbildu, viņš laikam jūtas labāk, ka var kādam aizrakstīt… man jau nav žēl.